Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados

Savas laimes kalēji

Vronsku radošo ģimeni labi pazīst gan Daugavpilī, gan daudz kur citur. Vienlaikus ar izbrīnu un sajūsmu viņi joprojām nereti saskaras ar neizpratni, kā mūsdienās var nodarboties ar veco laiku amatu – kalšanu. Taču citu šaubas Vronskus neuztrauc, jo viņi jau sen ir cieši pārliecināti, ka kalšana ir tieši tas, ko viņi vēlas darīt, un ieliek savā darbā visu dvēseli.

Ieturēt savu līniju

Vronsku mājās daudzus interjera priekšmetus ir izgatavojis Edgars. No dzelžiem, kurus kāds jau norakstījis un izmetis izgāztuvē, viņš uzmeistarojis izturīgas taburetes, stāvlampas, drēbju pakaramos, solus un daudz ko citu. „Šeit dzimst mūsu idejas, un to ir ļoti daudz,” saka Edgars par savu māju, kur tikai nesen pabeigts remonts. Edgara kalēja darbnīca atrodas Čerepovā, „tālāk no civilizācijas”, lai nevienam netraucētu smēdes troksnis. Kalēja darbnīca bija Edgara sapnis un, lai arī telpa ir maza un tiek īrēta, tā ir viņa prieks, vieta, kur no bezveidīga dzelzs gabala top izturīgas un mūžīgas lietas.

Vasaru Vronski vienmēr pavada uz riteņiem, viņi brauc uz dažādiem festivāliem, kur vienmēr tiek gaidīti, un reizēm viņi ir tur ir vienīgie Latvijas pārstāvji. Desmitgadīgais dēls Gļebs jau sen ir pieradis pie šāda dzīvesveida. Oksana atceras, ka pirmajā ceļojumā dēls devās jau sešu mēnešu vecumā, un radošajā sabiedrībā viņš jau ir kļuvis par savējo. Ar ceļošanu saistās daudzi uzjautrinoši atgadījumi, piemēram,  kad bija jābrauc uz vienu no festivāliem, Vronski steigšus nopirka pavecu folksvāgenu par 300 eiro, kurā iedabūja laktu, plēšas un citas kalēja rīkus. Pēc tam šī mašīna viņiem vēl ilgi un uzticami kalpoja.

Vronski atklāti runā par to, ka citās pilsētās viņi ir gaidītāki nekā, piemēram, Daugavpils svētkos. „Mēs nespējam konkurēt ar ķīniešiem, ar nekvalitatīvām un lētākām precēm,” saka kalējs, kurš, par spīti dažādām niansēm, nepārtraukti propagandē kalēja amatu Latgalē. Ģimene vienmēr piedalās Daugavpils novada dienās, Rīgas ielas svētkos, Marka Rotko mākslas centra rīkotajos simpozijos. Pavisam nesen, Mākslas dienās, Oksana rīkoja papīra mākslinieciskās liešanas darbnīcu.

Vietējie resursi

Vronski ar sajūsmu stāsta par festivāliem Lietuvā un Ukrainā, kur pasākumi ir ļoti labi organizēti. Ivanofrankovskā uz Kalēju svētkiem pulcējas meistari no visas pasaules, pat Austrālijas. Vronski lolo sapni par kalēju festivālu Daugavpilī, bet tā sarīkošanai ir vajadzīgi lieli līdzekļi un atbalsts dažādos līmeņos. Viņi uzskata, ka pagaidām Daugavpilī klibo sabiedrības informētība par dažādiem  pasākumiem, afišu kvalitāte, kā arī vietējo radošo cilvēku iesaistīšana svētku organizēšanā. „Ir cilvēku un tehniskie resursi, piemēram, Saules skola, bet tos izmanto minimāli,” saka Saules skolas absolvente Oksana un atceras, ka agrāk Daugavpilī veiksmīgi attīstījās plakātu māksla, bet tagad tās vairs nav. Mažeiķos (Lietuva) ir attīstīts pilsētas skulptūru novirziens, vietējie meistari festivāla laikā izgatavo savu objektu pilsētai, un tas tur arī paliek, jo vides objekti cilvēkiem patīk. Par to, ka Daugavpilī nav viņa skulptūru, Edgars runā mierīgi: „Rīgas ielā bija sikspārnis, bet arī tas, šķiet, aizlidojis…”.

Vronski atbalsta arī vietējās radošās inteliģences ideju, ka Daugavpilij māksliniekiem ir vajadzīga vienota telpa. Edgars un Oksana gribētu, lai pilsētas mākslinieki kļūtu saliedētāki, kā bija, piemēram, 70.—80. gados. Oksana savulaik mācījās pie mākslinieka Vladimira Ivanova, un līdz pat šim laikam viņa atceras V. Ivanova darbnīcu un šīs burvīgās telpas gaisotni. „Laikam mainījušies laiki. Cilvēkiem pārejot uz komunikāciju ar pogu palīdzību, saikne starp cilvēkiem pārtrūka,” viņa saka.

Latgales iedzimtie

Vronskus bieži aicina piedalīties pasākumos dažādās valstīs, Edgaru pat aicinājuši strādāt uz ASV, Itāliju, bet viņš atteicās: „Es būšu tikai šeit, kurš tad cits cels mūsu Latgali?” viņš saka bez mazākās ironijas, bet Gļebs piebilst: „Uz Ameriku nebraukšu!” Edgars un Oksana dēvē sevi par latgaliešu nacionālistiem un atzīstas mūžīgā mīlestībā savam dzimtajam reģionam. Viņi labprāt, ja ir iespēja, braukā pa pasauli, iepazīstas ar cilvēkiem, smeļas iedvesmu, bet vienmēr atgriežas mājās, lai dzīvotu un strādātu tikai šeit. Oksana, Edgars un viņu domubiedri ir izveidojuši mākslas studiju darbnīcu „Putra Art”, lai jauno paaudzi mācītu domāt citādi, brīvi nodarboties ar mākslu, neierobežojot sevi ar stereotipiem. Oksana vada zīmēšanas nodarbības, nodarbojas ar floristiku, arī Edgaram ir audzēkņi, divi no viņiem jau atvēruši savu darbnīcu. Uz viņa smēdi nāk skolēnu ekskursijas. Vronski ir paši sev saimnieki, strādā kā pašnodarbinātas personas. Lai gan viņi ir gana atpazīstami, Edgaram un Oksanai nereti gadās dzirdēt, ka ar mākslu nevarot nopelnīt dzīvei, vēl jo vairāk – ar kalēja amatu. „Mūs šādi uzskati mudina strādāt vēl vairāk un pierādīt, ka tā nav taisnība. Jā, mēs dzīvojam tikai uz mākslas rēķina, mums nav pamatdarba birojā no pulksten astoņiem līdz pieciem. Mums nav televizora, mēs esam tādi Latgales iedzimtie, viduslaiku cilvēki,” saka Vronski.

Edgars Vronskis ir Latvijas kalēju brālības valdes loceklis, atbild par Latgali, bet, kā viņš atzīst, mazajā Latvijā Rīga un Daugavpils ir ļoti dažādas pasaules, arī saliedētība nav manāma. Latvijā ir maz kalēju, valsts viņus neatbalsta, un tas apbēdina meistaru, kurš uzskata, ka bērniem jāmāca ne tikai dziesmas un dejas, bet arī darbs. „Vīrietim jāprot viss – iedzīt naglu, gatavot ēst, uzcelt māju un nodrošināt ģimeni,” saka kalējs un atceras savu tēvu, meistaru ar zelta rokām, kurš arī ietekmēja viņa aroda izvēli – kļūt par kalēju. Valsts pasūtījumi tiek Rīgas kalējiem, Daugavpilī Edgars bija tikai apakšuzņēmējs Nikolaja vārtu restaurācijā. Vronski lepojas ar „R” burtu uz cietokšņa vaļņa uzstādītajā Rotko uzvārdā. Privātu  pasūtījumu ir gana daudz, tāpēc Edgars iet uz smēdi katru dienu. Dažkārt tik ļoti aizraujas, ka nav laika pat paēst. Reiz pie plēšām Edgars atrada šķīvi ar nedēļu vecu zupu.

Atbildot uz jautājumu, cik ilgi Edgars kaļ, viņš saka, ka desmit gadus, tikpat, cik gadu ir dēlam. Toreiz Oksanas un Edgara dzīvē viss strauji mainījās, jo viņi satika viens otru. Iepazinās uz ielas. „Es viņai sekoju kafejnīcā,” atzīstas Edgars. Pēc neilgas saskarsmes viņš devās uz Itāliju, bet tolaik Latvija vēl nebija ES sastāvā, un viņu nepalaida pāri robežai. „Gāju kājām no Austrijas, atnācu pie Oksanas un teicu, ka dzīvošu pie viņas,” stāsta Edgars. Oksana atceras to rītu – viņa jau bija sataisījusies doties uz darbu, kad pie durvīm ieraudzīja nākamo vīru, klātu ceļa putekļiem.

Gļebs jau tagad ar pārliecību saka, ka būšot mākslinieks, brauks mācīties uz Lietuvu, pašlaik viņš mācās bērnu mākslas skolā. Vronski liek uz dēlu lielas cerības. Gļebam ļoti patīk būt mājās un atgriezties šeit pēc gariem braucieniem.

Uzziņai

Latvijas kalēju brālība reģistrēta 2005. gada 6. jūnijā.

2017. gada 23. maijs
Otrdiena
Leokādija, Leontīne, Ligija, Lonija
+19.1 °C
nedaudz mākoņains