Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados

Igors Pličs: „Fotogrāfa uzdevums ir nevis knipsēt, bet radīt vēsturi”

„Ikviens grib atstāt aiz sevis pēdas. Man kā fotogrāfam Dievs devis iespēju un tā ir jāizmanto,” saka fotogrāfs Igors Pličs, kurš iecerējis laist klajā kārtējo foto grāmatu, kas šoreiz būs veltījums Latgales latviešu kongresa simtgadei un kurā būs redzami Latgales ļaužu portreti.

Ar Latgales plānošanas reģiona atbalstu ir  izsludināts konkurss „Latgalietis XXI gadsimtā”, kura laikā līdz gada beigām iesniegt savus labākos darbus var ikviens fotogrāfs. Rudenī fotogrāfi tiks aicināti uz semināru Preiļos, kurā vēsturnieki, filologi, mākslinieki, fotogrāfi un citi speciālisti ieskicēs, kāds varētu izskatīties Latgales cilvēks XXI gadsimtā fotogrāfiskas tehnikas izpildījumā.

Idejas autors uzsver, ka šajā fundamentālajā izdevumā tiks apkopotas vislabākās fotogrāfijas, kurās izdevies notvert īsto latgalieša tēlu, tādējādi bagātinot vēstures liecības par cilvēkiem, aizejošo laiku un vietu, kurā esam šobrīd, jo kādreiz tā būs vēsture.

„Laikam esmu mazliet traks”

Igors Pličs, kurš ar fotografēšanu aizrāvies no bērnības un jau ceturtajā klasē fotografējis kaimiņu bēres, izgājis cauri stikla plašu un fotofilmiņu laikmetam, pats laboratorijā attīstījis filmiņas un taisījis fotogrāfijas. Aizguvis daudzas gudrības no veciem foto meistariem, piemēram, ka fiksāžas vietā var izlīdzēties ar dabisku vielu – urīnu, kas satur fotogrāfiju fiksēšanai nepieciešamos sāļus.

Meklējot īsto kadru, gadījies saplēst ne vienas vien bikses. Šādas atmiņas glabā viņa pirmajā grāmatā iekļautā fotogrāfija ar saulrietu virs Cirīša ezera Aglonā. To bildējot, kāpis kokā un bikses bijušas pušu.  

I. Pličs atzīst, ka ir viens no retajiem, kam ir fototehnologa izglītība. Kopš 1979. gada viņš rīko savu darbu personālizstādes, tostarp ārpus Latvijas. Lai arī viņa fotogrāfijas izmantotas vairāk kā 15 000 pastkartēs, dažādos bukletos, ceļvežos un prezentācijas izdevumos, vairāku autoru kultūrvēsturiskajās monogrāfijās, Igors Pličs bikli atzīst, ka neuzskata sevi par fotomākslinieku. 

„Es nejūtos mākslinieks, esmu emocionāls cilvēks. Izlasīju Pētera Zeiles grāmatu „Latgale un tās ļaudis”, jau otrā rītā nolīgu lidmašīnu un izstudēju visu Daugavu no Piedrujas līdz Jūras vārtiem, iztērēju 3000 latu. Nu, vai neesmu traks? Uztaisīju fotoizstādi, kura, lūk, stāv nevienam nevajadzīga,” saka autors un atzīst, ka pašam gan tas bijis vajadzīgs, jo P. Zeile savā grāmatā licis saprast, ka Latgale nav nekāds attāls nostūris, bet gan Latvijas sākums.

Igors uzskata, ka visās jomās jābūt mērķim, arī fotogrāfam jāzina mērķis, ar kādu viņš fotografē. „No gultas rītā celties ir bīstami, ja nav mērķa,” jautri saka autors un skaidro, ka jebkura fotogrāfa mērķis ir atstāt kaut ko fundamentālu un tā var būt tieši grāmata bibliotēkā, muzejā vai skolā. 

„Fotogrāfa pienākums ir nevis kniksēt, bet fotografēt un izgatavot fotogrāfijas, kas ir vēstures liecība,” saka Igors un uzsver, ka tikai fotogrāfijai papīra formātā ir vērtība nevis tam, kas glabājas datoros.

Pirms vairākiem gadiem viņš nodibinājis Latgales fotogrāfu biedrību, jo „viens laukā nav karotājs”. Bijusi vēlme nodot savu pieredzi jaunajiem un saliedēt fotogrāfus kopīgam mērķim, taču cerības nav attaisnojušās. Diemžēl jaunā fotogrāfu paaudze esot pasīva un nevēloties ņemt vadības grožus savās rokās.

Pašam savs muzejs

Malkojot mākslinieka pagatavoto melno kafiju viņa viesu mājā „Pie Pliča”, skats neviļus atduras pie dažādām senlietām. Strādājot savulaik par pieminekļu aizsardzības inspektoru, Igors „saslimis ar vecajām lietām”, bet viņa sieva, daktere Daina pateikusi, ka no šīs slimības zāļu nav. Pirms 17 gadiem viņš izsolē nopircis bijušo grāfu Borhu ģimenes īpašumu, kurā no 1859. līdz 1993. gadam atradusies slimnīca. Padomju laikos bijis projekts taisīt ēkā muzeju, bet nauda neatradās, toties Igoram Pličam šo ideju izdevies īstenot.

„Kad nopirku šo ēku, tā izskatījās kā Hirosima pēc atombumbas sprādziena,” saka fotogrāfs. Paša spēkiem viņš to restaurējis, izveidojot privātu muzeju ar seniem latgaliešu sadzīves priekšmetiem un bagātīgu iespieddarbu krājumu. Saviem viesiem viņš var pastāstīt ko interesantu par katru eksponātu. Kādu vecu etažeri viņš paturējis vien tāpēc, ka uzgājis tajā slēpni ar senu vēstījumu, kurā rakstīts par vēsturiskiem notikumiem Vārkavā. Mūsu senčiem viss ticis izgatavots no parocīgiem materiāliem. Saimnieks rāda no koka iztēstu spieķi, kas esot mūžīgs, ko nevarot teikt par mūsdienu plastmasas izstrādājumiem. Neliela koka muldiņa kalpojusi gaļas mašīnas vietā, tajā kapājot gaļu kotletēm. No polārpētnieka Otto Šmita ģimenes Igora īpašumā nonācis neliels galdiņš. Izpētot polārpētnieka dzimtas koku, izrādījies, ka viņa māte nāk no Latgales, bet tēvs bijis vācietis.

Kādā stūrī iekārtota seno latgaliešu istabiņa ar oriģinālu koka gultu, kurā gulējušas vairākas paaudzes. „Pirmais bērniņš šajā šaurajā gultā dzima aiz lielas mīlestības, bet pārējie aiz gara laika,” tā Igors skaidro mūsu senču kuplo ģimeņu rašanos. No pūra lādes viņš izvelk linu bikses, kādās agrāk vīri staigājuši, un stāsta, ka tās šūtas no dabīgiem materiāliem, bijušas veselīgas, tāpēc vīriešiem vakarā arī pēc smagas darba dienas nebija, kur spēku likt.

Ar lielu cieņu Igors ņem rokās nodeldētu māla bļodiņu, no kuras senāk trūcīga latviešu ģimene ieturējusi savu ikdienas maltīti. Viņa kolekcijā ir daudz rokdarbnieču darbu, katram no tiem esot savs stāsts. Ar ziliem diegiem uz balta palaga izšūstītu glezniņu saimnieces agrāk aizklājušas maizes krāsns muti, tādējādi to pasargājot pret ļaunu aci.

Plauktā sarindojusies Igora sakrātā pūcīšu kolekcija. Viņš stāsta, ka senāk pie šīs mājas augusi kupla liepa, kurā dzīvojušas pūces un ik vakaru ūjinājušas. Kopš tā laika pūce kļuvusi par mājas simbolu.  

Citās telpās sakrāti arī padomju laika mākslas darbi. Saimnieks rāda gleznu ar nāriņām, kuru kāds vietējais iedzīvotājs uzgleznojis uz palaga, atrodoties slimnīcā. Viena no nārām esot šī mākslinieka sieva, kuru viņš vēlāk nodūris un tamdēļ izcietis cietumsodu, bet tagad dzīvojot Preiļos un rakstot dzeju.

Blakus viesu mājai Igors uzcēlis kapelu – Latvijā vismazāko ceļmalas dievnamu, kur vērsties pie Dieva var ikviens kristietis. Igors Pličs atzīst, ka nešķiro cilvēkus pēc tautības vai ticības, bet gan pēc cilvēcīguma. „Žēl, ka skolās nemāca, kā kļūt par cilvēku. Jo svarīgi ir vispirms kļūt par cilvēku un tikai tad par baznīckungu, kosmonautu vai inspektoru. Ja sajauc kārtību, tā ir mežā iekšā,” saka mākslinieks.

Viņš ir noraizējies, kam atstāt visas sakrātās gara bagātības, jo uz viņpasauli jau to visu līdzi nepaņemsi, bet mazbērnus no vienīgās meitas pagaidām nav sagaidījuši.

Laiks rakstīt grāmatu

Igora Pliča kolekcijā ir daudz vērtīgu grāmatu, kādu nav neviena muzeja īpašumā - periodika, vēsture, mākslas grāmatas, reliģiska satura izdevumi. Starp tiem arī paša skolas laika konspekti un ļoti unikāla ar roku rakstītā „Vecticībnieku kaislību grāmata”. „Ja kāds izstudētu šīs grāmatas, iznāktu no istabas jau ar augstskolas diplomu, saka Igors. Daudzās grāmatās arī pats smeļas dažādas dzīves gudrības. Vairākkārt jau pārlasījis „Ebreju gudrību grāmatu”, kas esot īsts atradums ikvienam. „Uz vecumu palieku tik gudrs, ka žēl pat nomirt,” smejas mākslinieks.

Sarunas gaitā viņš dāsni bārsta dažādus domu graudus. „Ir laiks dzīvot, ir laiks zobus remontēt,” tā viņš jautri raksturo pats savu vecumu. Par katru dzīves situāciju viņam ir savs sakāmais vai anekdote, kas visbiežāk rodas no dzīves. „Reiz man veikalā pārdevēja jautā, vai vajag kuli iedot. Es šai saku, ka kule man pašam ir, lai dod man maisiņu!” smejas mākslinieks.

Igors Pličs ir pārliecināts, ka cilvēki nedrīkst mācīties no savām kļūdām, jo tās nevar būt labs mācību līdzeklis. „Ja cilvēks mācās no kļūdām, viņš neko citu, izņemot kļūdas, tā arī neiemācās,” saka Igors. Viņa āķīgos izteicienus savulaik pamanījis politiķis Einārs Repše, viesojoties Preiļos, un ierosinājis Igoram ķerties pie savu filozofisko citātu grāmatas rakstīšanas.  

Uzziņai

 Igors Pličs

*dzimis 1954. gadā,

*mācījies 34. Rīgas PTS foto nodaļā, Maskavas padomes vārdā nosauktā politehnikuma Foto tehnoloģijas nodaļā, foto meistarības fakultātē VEF kultūras un tehnikas pilī.

* Fotogrāfa gaitas uzsācis Ludzā.

*Kopš 1981.gada dzīvo un strādā Preiļos.

*Profesionālo fotogrāfu asociācijas biedrs,

*SIA „Laura Plus” Fotocentra un viesu nama „Pie Pliča” īpašnieks,

*Izveidojis Latgales fotogrāfu biedrību.

* 2008. gadā iznāca I.Pliča Preiļu pilsētas 80 gadu jubilejai veltīts fotoalbums „Acis redz, sirds deg…”

* 2013. gadā izdota fotogrāmata „Latgale fotogrāfijās”.

* 2013.gadā apbalvots ar piektās šķiras Atzinības krustu.

2017. gada 23. maijs
Otrdiena
Leokādija, Leontīne, Ligija, Lonija
+19.1 °C
nedaudz mākoņains