Plāns ledus slēpj nelaimi

Ekstrēmo izklaižu cienītāju vēl ir papilnam. Taču Daugavpils iedzīvotāji – makšķernieki ar stāžu – Jāzeps un Boriss, sēžot pie āliņģiem netālu no Daugavas krasta, sevi par tādiem neuzskata. Abiem diviem, pirmām kārtām, svarīgs ir nevis noķerto zivju skaits, bet pašu drošība. Piemēram, Gajoka iedzīvotājs, četrdesmitgadīgais Boriss makšķerē jau gandrīz trīs gadu desmitus. Gan Boriss, gan Jāzeps Daugavu un tās straumi zina kā savu kabatu. Pa šiem gadiem paši ne reizi nav slīkuši, vilkt no āliņģa nav nācies arī citus. “Es nelienu bīstamās vietās, neriskēju. Savu zivi noķeršu vienmēr. Man ziemas pietiks,” saka Boriss. Tāpat domā arī Jāzeps. “Ja es būtu slīcis, tad šeit nesēdētu. Zem ledus nokļūst vieglprātīgi makšķernieki, kā arī dzērumā un tie, kuri makšķerēt dodas uz pirmā ledus.”