Moku ceļš jeb kā kļūt par invalīdu

Es arī esmu no tām, kurai vajadzēja saskarties ar šīs komisijas "profesionālajiem" ārstiem. Piekrītu tiem komentāriem, kuri uzskata šīs komisijas darbu ārpus katras kritikas. Tiešām ir jāsaskaras ar rupju, vienaldzīgu, augstprātīgu attieksmi.Patika arī pašas komisijas vadītājas komentārs, ka reizi gadā to jau var pieciest... Skaisti, kam tā ir reize gadā, bet ārstiem tā jau ir ikdiena, tātad katru dienu var atļauties būt rupjam, neprofesionālam... un saukties par ārstu.. Varu pateikt tikai to, ka neatstājiet šīs komisijas viedokli un piešķirto grupu par vienīgo un pareizo, jo man pietika TIKAI ar vienu vēstuli Rīgas komisijai, kad jau esam saņēmuši atbildi, kura ir pavisam savādāka, proti, ka tika piešķirta bērnam gan grupa, gan īpašais kopšanas pabalsts. Rīgas komisija ņēma vērā vēstulē rakstīto un Ekspertīzes lietā esošo informāciju. Mums nebija nemaz jābrauc uz Rīgu. Bet Daugavpils ārsti nevis izskaidroja mani interesējošos jautājumus,bet vēl piedarudēja, "varbūt vajag izskatīt vēlreiz, lai atņemtu pabalstu par iepriekšējo gadu, lai mēs vēl dabūtu atmaksāt slimokasei saņemto naudu.. Cik ārstu, tik viedokļu.. P.S. Daudz vairāk būtu gatava atdot, lai tikai bērns būtu vesels un nekādas komisijas, ne pabalsti nebūtu vajadzīgi.. Vēlot visiem izturību, veselību, un, ja jums liekas, ka mūsu pašu ārstiem nav taisnība, tad droši rīkojieties..Nekas nav neiespējams, viss var izdoties. Dzintra.

Jā, cīnīties ar šo tā saucamo komisiju nav joka lieta, jo attieksme tur ir ārpus katras kritikas...... reti kurš aiz laba prāta iegriežas tajā smacīgajā gaitenī... tur aizved sāpes, ciešanas un neziņa par savu vai par savu tuvinieku turpmāko dzīvi. Ir ļoti smagi - atbalsta vai vismaz līdzjūtības vietā saņemt neiejūtību, augstprātību un nevēlēšanos ar tevi runāt vispār. Ir tāda sajūta, ka visus tur uzskata par valsts apzadzējiem un simulantiem, vārdu sakot "liekēži", kuri vēl kaut ko grib. Materiālais valsts atbalsts ir ļoti svarīgs, bet ne mazāk svarīgi, lai valsts pārstāvji, gadījumā, ja nevar sniegt naudas atbalstu, tad vismaz sniegtu laipnu vārdu un iejūtību.....! Bet par to jau laikam algu nemaksā..... lai medicīnas darbinieks būtu šī vārda cienīgs!!!

Kā lai atrod šo sievieti un paskaidro , kas bija tas ko viņai piedāvāja arī tas būtu daudz nevajadzēja nenokā atteikties...Arī tā transporta kompensācija būtu tikai vēl naudiņa viņas maciņaa kurš jau tāpat nav biezs...es arī esmu no tiem cilvēkiem , kas zina par DEĀK DARBU VIŅIEM interesanta specifika.= izturību cīnīties...

Tikko lasot Jeļenas stāstu par sūro grūto ceļu lai iegūtu invaliditāti savam tēvam, man pakrūtē sāka spiest asaru kamols. Sai ellei ko sauc par VDEĀK esmu izgājusi cauri jau divas reizes. Jau nedaudz vairāk kā 10 gagu manai meitai ir noteikta invaliditāte, šajā laikā ir mainījusies diagnoze, bet veselības stāvoklis no tā nav kļuvis labāks. Pirms Cetriem gadiem es pirmo reizi devos uz komisiju, jo ģimenes ārstam nedrīkstēja vairāk izrakstīt slēdzienu par invaliditāti. Pēc komisijas es jutos , piedodiet par izteicienu, kā aplieta ar sūdiem, cik augsprātīga un gandrīz nicinošu attieksme bija ārstiem. Pagājušā gada decembrī dodoties atkal uz komisiju, es biju noskaņota cīnīties par to lai šeit neparādītos turpmākos trīs gadus, jo tad meitai būs jau 16. gadu, bet tad jau būs citas prasības, jop zaudēsim bērna invalīda statusu. Tākā ar šī gada 1. janvāri stājās spēkā likums par pabalsta piešķiršanu īpaši kopjamiem invalīdiem, mani ilgi un dikti pratināja ko mans bērns spēj un ko ne, neko nepaskaidrojot. Tikai vēlāk uzzinot atklāti sakot nožēloju ka teicu taisnību neviss meloju un tādējādi palaidu 100 Ls gar degunu, tikai vēlāk es sapratu ka tas tika darīts lai noteiktu vai manam bērnam ir nepieciešama īpaša aprūpē. Pat tagat rakstot šo komentāru man acīs sariešas asaras par to ko esmu pārdzīvojusi divas reizes braucot uz šo komisiju. Es domāju ka daudz ir tādu cilvēku kuri nelabprāt artceras vizītes uz šo vislabākajām VDEĀK Latvijas filiāles telpām. Vēlētos novēlēt Jeļenai izturi'bu aprūpējot tēvu, veselību, bet pārējiem lai jūsu ceļš nekad neaizved līdz invaliditātei pašus un jūsu ģimenes locekļus! Paldies , ka devāt iespēju izteikties par savu sāpi.