Ik gadu 14. jūnijs Ērikai Andžānei liek sirdij pukstēt straujāk. Šo traģisko dienu pirms 74 gadiem, kad viņu kopā ar vecākiem un divus gadus veco māsiņu Annu aizveda svešumā, viņa atceras ar grūtībām, jo pati bija tikai mazs meitēns, taču toreiz dzīve uz visiem laikiem tika apgriezta kājām gaisā.
„Ne jau mums, bērniem, bija grūti, bet mammām, kuras, no vīriem šķirtas, vienas cīnījās par izdzīvošanu svešumā,” teic Ērika. Represiju laikā cilvēkus nakts vidū izrāva no mājām un lika ātri saposties tālā ceļā, tāpēc pirmais un dažreiz arī vienīgais, ko paguva paņemt, bija pats dārgākais - bērns, steigā ietīts plandošā lakatā. Šis tēls Ērikai vienmēr bijis acu priekšā. Jau būdama Krāslavas politiski represēto kluba vadītāja, viņa pirms 12 gadiem beidzot īstenojot savu senu sapni – Krāslavā tika atklāts piemineklis represētajiem „Māte Latgale raud”. Šis tēls ir veltījums arī viņas mammai Matildei.
1941. gada 14. jūnijā, nošķirti viens no otra, vecāki devās svešumā – tēvs uz Gulaga soda nometni Vjatlagu purvainajā Kirovas apgabalā, bet mamma ar meitām uz Krasnojarsku Sibīrijā. Lopu vagonos bez apstājas braukuši līdz Maskavai. Vietējie iedzīvotāji, izdzirdējuši stacijā izmisīgos saucienus pēc ūdens, likuši atvērt vagonus un izlaist cilvēkus padzerties. Ejot pēc ūdens, vecāki nejauši satikušies, tēvs piesteidzies pēdējo reizi apskaut savas meitas, jo viņi nekad vairs nesatikās. Par sava tēva likteni Ērika neko nav zinājusi līdz deviņdesmitajiem gadiem, kad tika publiskotas Vjatlagā strādājušā Daugavpils ārsta Šneidera zīmītes, ko viņš nometnē slepus rakstījis uz papirosu papīra, piefiksējot ieslodzīto datus. Šajā sarakstā ieraudzījusi arī tēva vārdu. Izrādās, gadu pēc izvešanas tēvs bija miris no smagas slimības.
Visu rakstu lasiet 12. jūnija numurā.
