Daugavpils Universitātes studente Baiba Vingre šoruden viena pati devās 900 km garā svētceļojumā pa Franciju un Spāniju, noejot vienu no maršrutiem populārajā Camino de Santiago jeb Santjago ceļā. „Būtu ideāli, ja arī ikdienā varētu atrast laiku paskatīties uz sevi no malas, parunāties ar savu iekšējo „es”. Bet nevar tādu idilli atrast. Tāpēc es gribu iet vēl pa Santjago ceļu. Tu esi viens uz sava ceļa un ej pa to,” atzīst Baiba.
Baibas vecākais brālis ir liels ceļotājs, no viņa arī uzzinājusi par šo svētceļojuma maršrutu. „Man šis bija pirmais tāds galamērķis un ceļojums vienai pašai. Svarīgākais bija reliģiskais aspekts – Santjago de Kompostela ir trešā katoļiem nozīmīgākā svētvieta pasaulē. Un šis maršruts iesācējam ir vieglāk paveicams, jo tur ir pielāgota infrastruktūra. Ikdienā tai lielajā ritenī ir pārāk maz laika veidot savas attiecības ar Dievu. Svētceļojuma laiks ļauj būt dzīvē, kas ir caurcaurēm vienkārša, askētiska un bezgala skaista. Pirms došanās ceļā es formulēju, ka gribētu ne tikai Dievam lūgt, bet arī Viņu dzirdēt. Atbilde ir - lai dzirdētu, man nav vajadzīgi nekādi tieši pierādījumi. Es zinu, ka mani sargā, palīdz, ka ik uz soļa ir palikts apakšā spilvens. Es miljoniem reižu varēju izmežģīt kāju, bet tas nenotika, man varēja draudēt briesmas, bet viss bija kārtībā,” secinājusi Baiba.
Tā kā pusi sava apzinīgā mūža Baiba ir gājusi uz Aglonu, Santjago ceļš bijis mazliet kultūršoks. Uz Aglonu cilvēki dodas reizi gadā, vienlaikus ir ne vairāk kā pāris simti vienā punktā, katrs jūtas īpašs. Bet uz Santjago ceļa ir tūkstošiem cilvēku no visas pasaules cauru gadu. „Nevienam tu neesi īpašs. Ja kādam rūp mani slapjie zābaki, tad tas jau ir kas aizkustinošs,” smejas Baiba.
Visu rakstu lasiet 23. decembra numurā.
Komentāri