Latgalieši prot pārsteigt! Šos vārdus 12. martā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā varēja dzirdēt ik uz soļa. Notika Latgales diena, kas bija veltīta latīņu drukas aizliegumam Latgalē (1865-1904).
Gaismas pils direktors un Latgales pasākumu atbalstītājs Andris Vilks „Latgales Laikam” teica, ka latgaliešu kultūra un valoda ir Latvijas nācijas svarīga daļa. „Man valodnieki var stāstīt, ko grib, bet es uzskatu, ka ir latgaliešu valoda nevis dialekts. Un milzīgā katoliskā kultūra ir unikāla. Apbrīnoju, ar kādu pacietību latgalieši drukas aizlieguma laikā pārrakstīja grāmatas. Tas viss ir mūsu gara bagātība,” teica A. Vilks.
Plaši apmeklētājos akadēmiskajos lasījumos pētnieki dalījās ar jauniem faktiem un atziņām, daudzi bija „izrakti”, pavadot Gaismas pilī neskaitāmas stundas. Piemēram, DU asociētais profesors Henriks Soms stāstīja, kā Latgalē latīņu drukas aizliegums sadzīvoja ar izglītības un ekonomisko attīstību. „Lai skaidrotu drukas aizliegumu, mums jāskaidro daudz citu lietu. Jāredz Latgales konteksts un tas, kā attīstība bija pretstats aizliegumam. Industrijas attīstība atnāca arī līdz Latgalei. Daugavpilī 15 gadu laikā attīstījās dzelzceļš -- cilvēks varēja aizbraukt 5 virzienos, tikmēr Rīgā šo virzienu bija krietnu mazāk. Avīzēs atradu faktu, kā 1896. gadā Latgali apmeklēja Mogiļevas bīskaps Simons. Viņš konsekrēja Vārkavas, Preiļu, Pušmucovas, Kalupes, Bērzgales baznīcu, kas bija izaugušas kā sēnes pēc lietus. Kad bīskaps solīja, ka atbrauks nākamajā gadā, cara ierēdņi viņu gandrīz izraidīja, tāpēc ka baznīcā pulcējās daudz cilvēku. Tātad baznīcas loma bija liela. Drukas aizliegums iet kopsolī ar tautas skolu attīstību jeb zemnieku izglītošanos. Skolās toreiz strādāja pieaicinātie pareizticīgie latvieši. Viņi Latgalē palika līdz mūža beigām. Latgalieši, izglītojoties ar svešiem burtiem, kļuva turīgāki.”
Visu rakstu lasiet 18. marta numurā.
