Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados

Anastasija Grigorjeva otro reizi brauks uz olimpiskajām spēlēm

Anastasija Grigorjeva augustā otro reizi piedalīsies olimpiskajās spēlēs. Četru gadu laikā – kopš Londonas olimpiskajām spēlēm, Anastasijas dzīvē daudz kas mainījies. Kad līdz Riodežaneiro olimpiskajām spēlēm bija palicis gads, nācās no jauna pierādīt, ka cīņas sportā Anastasija nav nejaušs cilvēks un viņas laiks vēl nav pagājis.

Ceļazīmi uz  2010. gada Londonas olimpiskajām spēlēm Anastasija izcīnīja kvalifikācijas turnīrā. „Mēs tur tikām brīnumainā kārtā. Tā bija liela laime. Galvenā bija tikai viena doma – mēs braucam uz olimpiskajām spēlēm. Atceros, gulēju istabā un domāju – ja izcīnīšu sudrabu, būšu vīlusies. Man vajadzēja tikai zeltu,” atceras Anastasija.

Pēc četriem gadiem, ar jauno treneri, sportiste redz sevi olimpiskajās spēlēs citādā gaismā: „Šoreiz es nebraucu zaudēt, bet treneris māca, ka laba ir jebkura medaļa. Paies laiks, un tu būsi pateicīgs tam, kas bijis. Pēc Londonas domāju – priekšā vēl četri gadi. Es būšu vēl stiprāka, bet tagad nevaru pateikt, kā viss iegrozīsies. Ticu trenerim, kurš mani gatavo olimpiskajām spēlēm.

Lai gan dažkārt man ir šķitis, ka jādara citādi. Bija šaubas par viņa metodikām, bet tagad nolēmu vienkārši darīt to, ko viņš saka. Gatavošanos Riodežaneiro spēlēm pabeidzu mājās. Man nav ērti braukt iepriekš, labāk ir tieši uz sacensībām. Mēs to jau apspriedām, arī treneris teica, ka nevajag radīt nekomfortablus apstākļus. Es braucu cīnīties un parādīt to, pie kā esmu strādājusi visus šos gadus.

Olimpiskās spēles – tas ir notikums, bet tur ne vienmēr uzvar stiprākais. Ir jābūt daudzām sakritībām – fiziskā kondīcija, noskaņojums, zvaigznes, veiksme, daudzi faktori, bet galvenais ir aklimatizācija.”

2015. gada nervozā sezona

Pagājušais gads Anastasijai sportā bija sarežģīts. Pirmām kārtām, sportiste aizgāja no trenera Sergeja Kursīša, kura vadībā viņa izcīnīja „Grand Prix” Baku, kvalificējās Londonas olimpiskajām spēlēm, kļuva par Eiropas čempioni. Situācija bija tik kritiska, ka Anastasija jau domāja pamest sportu, bet ģimenes atbalsts palīdzēja izturēt spiedienu.

Nebija saprotama federācijas pozīcija, kurā uzskatīja, ka jāatgriežas pie trenera. „Es pierādīju ar rezultātiem, ka varu strādāt tālāk. Man ir mērķi un konkrēti uzdevumi, kurus es pildīju. Neviens neticēja, ka spēšu kvalificēties, uzskatīja mani par kaprīzu meiteni. Pasaules čempionātā izpildīju galveno uzdevumu – kvalificējos Riodežaneiro olimpiskajām spēlēm, bet tad atkal sākās – tā nav medaļa, utt.”, stāsta A. Grigorjeva.

Vairāk nekā pusgadu Anastasija dzīvoja neziņā, bet rudenī izdevās vienoties ar igauņu speciālistu Ahto Rasku.

„Kad treneris piekrita ar mani strādāt, uzreiz nomierinājos. Jāgatavojas olimpiādei, pārējais ir sīkumi. Vēl līdz oktobrim biju gatava atgriezties pie Sergeja Kursīša, ja viņš būtu piezvanījis. Taču tagad saprotu, ka pieņēmu pareizus lēmumus. Visa nervozēšana bija aiz muguras. Komanda ir maza, bet saliedēta. Treneris ir igaunis, kurš dzīvo Somijā. Es – no Latvijas, ir vēl divas meitenes – no Igaunijas un Somijas, bet mēs visas sacenšamies dažādās svara kategorijās,” stāsta A. Grigorjeva.

Eiropas čempionāta zelts Rīgā

Martā Rīgā notika Eiropas čempionāts cīņā. A. Grigorjeva ceturto reizi izcīnīja kontinenta čempiones titulu. Taču sākotnēji starts Rīgā nebija ieplānots.

„Kopš sāku strādāt jaunajā komandā, neatceros, kad pēdējo reizi raudāju. Noskaņojums ir lielisks. Gribēju šo enerģiju uzkrāt olimpiskajām spēlēm. Sasniegt vislabāko sportisko formu nav tik vienkārši, domāju – piedalīšos divos turnīros pavasarī, un tad – olimpiskajās spēlēs,” atceras Anastasija, „uzzināju, ka uz čempionātu speciāli brauks bērni no Daugavpils. Viņi stāstīja, ka mēnesi pirms sacensībām sagatavojuši plakātus, gribot paskatīties, kā es cīnos, un atbalstīt. Kā lai pasaka, ka es nebraukšu?

Treneris izvirzīja uzdevumu – cīnīties kā parastā turnīrā. Pati vēlējos piedalīties maksimāli daudz cīņās, jo biju tālu no optimālās formas.”

Imants + Anastasija

Kad Anastasija Grigorjeva un Imants Lagodskis paziņoja par savām attiecībām, daudziem tas bija pārsteigums.

„Zināju, ka ir tāds cīkstonis, bet mēs nepievērsām viens otram uzmanību. Pēc tam sakām runāties, gājām uz kino, izveidojās nopietnākas attiecības. Sākumā tikāmies klusiņām,  neko neafišējām. Tā turpinājās kādu pusgadu, bet, kad pastāstījām, sākās problēmas. Jebkura kļūda tika uztverta kā manu attiecību rezultāts – tās traucējot treniņiem. Uzreiz tika akcentēts tas, kam agrāk nebija nekādas nozīmes. Tagad mums viss ir labi. Lai gan redzamies ne pārāk bieži, atrodam laiku pabūt kopā,” stāsta A. Grigorjeva.

I.Lagodskim sportiskā karjera nav tik veiksmīga, bet uz Anastasijas panākumiem viņš neesot greizsirdīgs: „Imants mani atbalsta. Kad pasaules čempionātā neviena nebija blakus, viņš vienīgais bija kopā ar mani un palīdzēja. Pēc tam man to pārmeta. Kāpēc Imantu liekot trenera lomā? Es taču nekad netikusi teikusi, ka viņš ir treneris. Viņš bija vienīgais cilvēks pasaulē, kurš varēja pasēdēt blakus, pasvilpt.

Kā viņš kliedza uz mani, kad zaudēju, viņam bija sāpīgi un žēl. Atbildēju: „Kāpēc tu kliedz? Pirmkārt, tu esi man vīrietis, un tikai tad cilvēks, kurš palīdz.” Domāju, ka manu neveiksmi viņš pārdzīvoja ļoti emocionāli, kas viņam traucēja labi nostartēt.

Esmu droša, ka viņš atbalstīs. Lai arī Sergejs Kursītis Imantam ir liela autoritāte, viņš tomēr nostājās manā pusē. Vēlāk pašam bija problēmas ar federāciju par to, ka atbalstīja mani. Tas, droši vien, saistīja mūs vēl vairāk.”

Gribēju spēlēt klavieres

Bērnībā Anastasija gribēja spēlēt klavieres, bet tām nebija naudas. Nīderkunos, kur Anastasija dzīvoja kopā ar vecmāmiņu, Ļubova Kopilova vadīja bērniem džudo nodarbības. Uz treniņiem gāja brālis, bet Anastasija – kompānijas pēc.

Ļ. Kopilova pienāca pie meitenes, pajautāja svaru un teica, lai atnākot rīt: „Aizgāju, stipri sasitos un pazudu uz pusgadu. Ļubovu Kopilovu satiku autobusā, viņa painteresējās, kāpēc vairs nenākot. Atnācu, tad atkal aizgāju, bet beigu beigās bija vieglāk piekrist Ļ. Kopilovai, nekā katrreiz autobusā no viņas slēpties. Pakāpeniski pieradu. Visu, ko vasarā nopelnīju, pārdodot puķes, tērēju sacensībām, pēc tam mēs pievērsāmies cīņai.

Cīņa man nemaz nepatika. Džudo patika uzstāties kimono, bet cīkstoņa triko jutos kaila. Mēģināju pamest, bet sadraudzējos ar pārējiem un paliku.”

Anastasijas panākumi ir pastāvīga smaga darba rezultāts. Sākotnēji sportiste neapzinājās, ka jātrenējas cītīgāk un tad būs rezultāts. Taču šajā laikā liela loma bija Anastasijas rakstura īpašībām: „Vienmēr visu darīju līdz galam. Man vienkārši bija kauns kaut ko atstāt pusratā. Droši vien, uzvaras izcīnu, pateicoties strādīgumam. Nevaru teikt, ka esmu talantīga vai veiksminiece.”

A.Grigorjeva pēc desmit gadiem

„Pēc desmit gadiem gribētos redzēt sevi ar olimpisko medaļu, pāris bērniem, vīru privātmājā un suni. Droši vien, Daugavpilī vai vismaz Latvijā, strādājot sporta attīstības jomā, bet diezin vai par treneri.

Cik gadu man tad būs? 36 gadi. Profesionālas cīkstones karjerai jau būšu pielikusi punktu. Ap to laiku vēlos būt laba māte un sieva. Gatavot maltīti, gaidīt vīru, audzināt bērnus, vadāt viņus uz treniņiem.”

Foto: Jurijs Bērziņš

2017. gada 26. jūnijs
Pirmdiena
Ausma, Ausmis, Inguna, Ingūna, Inguns
+12.2 °C
daļēji mākoņains