Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados

Valentīns Lukaševičs raksta „Casnāgu maizeitis” un nodarbojas ar pašanalīzi

Valentīns Lukaševičs ir latgaliski un latviski rakstošais dzejnieks. Viņa dzeju dzird ne tikai Dzejas dienu sarīkojumos, bet arī grupas „Dabasu Durovys” albumos. Valentīns ir arī LTV1 raidījuma „Cytaidi latviskais” vadītājs, un, interesanti, ka raidījuma nosaukums ir rindiņa no Valentīna dzejoļa.

 „Cytaidi latviskais” ir sinonīms vārdam „Latgale”

 Pirms 4 gadiem Latvijas TV1 izsludināja jauna raidījuma konkursu, un producente Sandra Freiberga uzrunāja Valentīnu, lai kopā sarakstītu idejas pieteikumu. Viņu ideja tika atbalstīta, un raidījumam „Cytaidi latviskais” šī sezona ir ceturtā. „Laiks, ko radošā komanda iegulda vienā raidījumā, nav prognozējams. Man nāk prātā amizants salīdzinājums. Pazīstams izmeklētājs teica -- jā, es zinu, kā noziegumus atklāt, taču ir apstākļi, kurus nevar prognozēt. Nāk prātā kartupeļu pankūkas… Kad tu sāc cept, tad zini, ka cepšana ilgs desmit minūtes, taču pēkšņi rodas skaistas idejas, tev rodas vēlēšanās receptūrā kaut ko pamainīt. Tad kartupeļu pankūkas cepsi jau trīs stundas! Ar raidījuma „Cytaidi latviskais” filmēšanu ir tāpat. To radošumu nevar prognozēt,” saka Valentīns.

Daudziem ir maldīgs uzskats, ka Valentīns šo raidījumu taisa viens pats. Tā tas nav. Aizkadrā strādā liela radošā komanda -- režisori, redaktori, video, gaismas, skaņu operatori. Tāpat arī varoņi netiek meklēti pēdējā brīdī. Rudenī tiek sastādīts garais saraksts ar 30 potenciālajiem personāžiem, no tiem vēlāk tiek atlasīti 15. Valentīns atklāj: „Sarakstā nav lielmēroga uzņēmēju un politiķu, kā arī ļoti slavenu personību, kuriem gozēšanās TV kameru priekšā ir gandrīz vai ikdiena. Svarīgāk ir atrast cilvēku, kurš nav tiražēts un par viņu maz zina. Desmitreiz grūtāk ir aizbraukt un strādāt pie cilvēka, kuram filmēšana ir pirmo reizi dzīvē. Ja tas izdodas, tas ir panākums. Potenciālajam raidījuma varonim ir jādzīvo Latgalē,” saka Valentīns.

Raidījums ir dokumentālistika, tāpēc radošā komanda, cik var, izvairās no efektiem, inscenējumiem, lai forma, raidījuma vadītājs nedominētu pār galveno varoni, saturu.

 Kāpēc svinam Latvijas dzimšanas dienu?

Valentīns Lukaševičs atzīst, ka Latvijas valsts dibināšanas simtgadi ir jāsvin, arī tāpēc, ka tā ir tradīcija: „Daudzas lietas notiek, ka tā ir iegājies, un vienalga, vai tā ir Senā Roma vai ASV, vai Latvija. Ja ir kāda apaļa gadskārta, tad ir pienākums svinēt to. Kā to darīt -- tā ir izvēle. Mani kā cilvēku ne īpaši interesē lozungi un gadadienas, tikai kā pētnieku. Es to salīdzinu ar t. s. pēcolimpiādes sindromu. Ir svētki, trīs nedēļas viss notiek, bet,  kad sportisti aizbrauc, tad pirmajā nedēļā ir tukšuma sajūta. Man patīk forša ikdiena nevis forši svētki. Ikdiena ir 90% tavas dzīves, bet svētki -- tie ir 10%. Savukārt vēsturi bieži vien pielāgo ikmirkļa vajadzībām, rīkojoties ar to selektīvi.”

Viņš uzskata, ka cilvēki maz zina gan  par 1917. gada Latgales kongresu, gan Latvijas Republikas proklamēšanu 1918. gadā. „Daudzi nezina, kas ir Francis Trasuns, kas ir Francis Kemps. Cilvēki ir sagrābstījušies paviršas zināšanas. Arī mediji šeit grēko daudz. Cilvēks grib lasīt ātri, kodolīgi, un mediji arī vēsturi sāk pasniegt ļoti vienkāršoti. Lai gan Latvijas un Latgales vēsturē ir jāiedziļinās pamatīgi. Kad pārnovadnieki runā par Latgali, tad mēdz teikt  -- ko jūs gribat, jūs taču esat tādi paši kā vidzemnieki un kurzemnieki. Ja jau riktīgi gribat svinēt Latvijas simtgadi, tad paskatieties Latgales kongresa rezolūciju. Šo rezolūciju nevajag noklusēt, bet ir vajadzīgi plaši komentāri.”

Valentīns neiesaistās  diskusijās par aizbraucējiem un bēgļiem, jo ir viņam tāda doma, ka visi cilvēki ir vienādi un visi cilvēki ir dažādi, ka cilvēks visu, kas ir nepieciešams dzīvei, var dabūt 2 km rādiusā. Piemēram, mājā, kur dzīvo Valentīns, ir 72 dzīvokļi, un, saliekot kopā tādas trīs mājas, sanāk neliels Latgales pagasts. Turklāt, aizbraucot tālu, cilvēks nenovērtē pašizziņas procesu, jo dažreiz pašanalīzes augļi ir vērtīgāki par skraidīšanu apkārt, saka V. Lukaševičs. 

 Nav pienākums rakstīt dzeju

 „Man nav pienākums rakstīt daiļliteratūru. Es to daru garastāvokļa un izjūtu līmenī. Man gribas apšaubīt, vai mākslu var radīt profesionāli. Es tā neplānoju. Ja rakstās, tad rakstās, ja nerakstās, tad nerakstās. Oskars Seiksts jau 16 gadus neko neraksta, un ir laimīgs. Man šķiet, ka daudzi mākslinieki par velti piesārņo kultūras telpu ar saviem darbiem. Ja tu iesāki 20 gados muzicēt vai rakstīt, tad tā nereti ir inerce – darīt to visu mūžu, sanāk vai nesanāk.”   

Valentīns tomēr raksta. Ir grūti rakstīt īsi! Nākamgad cer izdot eseju krājumu „Ķiploku maizītes” -- latgaliski „Casnāgu maizeitis”: „Ķiploku maizītes ir smirdīgas, nepatīkamas, bet veselīgas. Tā ir metafora. Mums apkārt ir daudz formālu lietu, liekulības, dubultu standartu.  Runu, kurās neviens neklausās. Parasti tas ir politiķu oficiālais diskurss. Un praktiski 90% var uzminēt, par ko viņi un kā runās. Vai ir vērts klausīties šādas uzrunas? Rakstīšu par to, un rakstīšu īsi.”

Sarunā par dzeju viņš citē Kārli Vērdiņu, kurš pirms došanās uz studijām ASV atvadu intervijā teica, ka viņš un domubiedri ar dzeju ir radījuši interesi maksimums 2000 lasītājiem. „Ja jau to saka Vērdiņš, kurš atrodas poētisko tekstu autoru „spicē”, tad jāsamierinās, ka dzeja kļūst par elitāru vai izmirstošu mākslu.”

Bieži vien studenti, kolēģi Valentīnam saka, lai piereģistrējas sociālajos tīklos, taču viņš šos priekšlikumus pagaidām noraida. „Tas nav principa jautājums. Vai fobija. Vai kaprīze. Es protu rīkoties gan ar viedtālruni, gan internetu. Izmantoju ē-pastu, zvanus utt. Vienkārši man sociālos tīklus nevajag. Jānis Rokpelnis, Amanda Aizpuriete un Guntis Berelis varētu būt digitālās daiļliteratūras populārākie autori. Taču diezin vai cilvēks, izlasījis viņu dzeju internetā, pirks grāmatu par desmit eiro. Arī modernajā interjerā nav vairs  grāmatu plauktu. Tas, kas bija populārs vakar, šodien nav aktuāls vairs.”

Savulaik par Marka Rotko mākslu teica, ka to ir radījis meistars, bet vēl citi atzina, ka tā ir vienkārši  muļķošanās,  atgādina Valentīns. „Pajautāt par izcilu rakstnieku ir tas pats, kas pajautāt, kāds ir izcils pavārs. Varbūt tāds, kurš taisa garšīgus cepešus, bet var būt tāds, kuram padodas labs saldējums. Bet ir ēdieni, kurus ēdot padomā, - nu kurš to tik negaršīgu ir radījis. Bieži vien  pavārs nav vajadzīgs, es pats varu izvārīt savu putriņu. Arī kā pētnieks.

Mani vienmēr ir interesējuši cilvēki, kuri ir bijuši analfabēti. 1897. gada tautas skaitīšanas dati Vitebskas guberņā liecina, ka apmēram 50% Latgalē dzīvojošo cilvēku neprata lasīt un rakstīt. Bet varbūt viņu garīgā dzīve laikmetā, kad nebija TV, radio, interneta, bija bagātāka nekā informācijas laikmetā. Tad tu pats radīsi, paņemsi nepastarpinātā veidā no citiem, no dabas. Tas varbūt ir augstāks līmenis nekā kad mums „pavāri” ir pa labi un pa kreisi. Kad tev pavāra nav, garīgo ēdienu taisi pats.”

UZZIŅA

Valentīns Lukaševičs:

DU pasniedzējs kopš 1993. gada

Darbojas radio, televīzijā, presē

Vada raidījumu „Cytaidi latviskais”

Tapuši jau 38 raidījumi

2017. gada 26. jūnijs
Pirmdiena
Ausma, Ausmis, Inguna, Ingūna, Inguns
+12.2 °C
daļēji mākoņains