Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados

Jānis Vaivods stāsta dzimtas un Vanagu stāstus

Vārkavas novada Vanagu ciema novadpētnieka Jāņa Vaivoda izveidotais Vaivodu dzimtas muzejs ir ierakstīts privāto muzeju sarakstā, to ir apmeklējuši Latvijas Valsts prezidenti un daudzi kultūras darbinieki. Nesen ciemojās Pēteris Apinis, kurš interesējās par senām fotogrāfijām un stāstiem, jo raksta Latvijas simtgadei veltītu grāmatu. Tomēr biežākie ciemiņi ir skolēni. „Es esmu bezgala priecīgs, ka bērni un jaunieši brauc uz Vanagiem, lai arī skolotāju mudināti. Ja tu esi iesakņots dzimtas saknēs, tad nekāda vētra nesalauzīs tevi,” uzskata novadpētnieks.

Dzīves maģistrs

Līdz Vaivodu dzimtas muzejam ved taciņa gar krāšņām puķu dobēm, kuras ir iekopusi meita Helēna, kas ir skolotāja turpat Vārkavā.

Atslēdzis lielās koka durvis, Jānis Vaivods ļauj ielūkoties muzeja ekspozīcijā. Vecā saimniecības ēka, kur kādreiz glabājās siens un dažādi saimniecībā derīgi priekšmeti, tagad ir liela ekspozīcija ar vairākiem simtiem eksponātu. Vaivodu dzimtas pētnieks saka, ka esot jāsauc palīgā jaunākā meita Anna, lai tos sarakstot biezajā grāmatā.

Goda vietā ir piesprausts dzimtas koks, ko Jānis Vaivods sauc par „stadionu”. Tas pat neietilpst vienā fotogrāfijā. Dzimtas koka veidošanas iniciatore esot Anna. Jāņa māte Marija ir no Varakļāniem, bet tēvs Jāzeps - no Vanagiem. „Māte bija lauksaimniece, tēvs - pasta priekšnieks, viņiem bijām mēs, trīs puiši - Dominiks, Ontons un es, Juoņs. Mammas brālis Sprūdžs bija garīdznieks, latgaliski sakot, „bazneickungs”, viņš ir apbedīts Krāslavā. Dzimtas „stadiona” pirmais ieraksts datēts ar 19. gadsimta sākumu. Toreiz mans vecvectēvs bija cara armijas karavīrs. Varbūt tāpēc mūsu ģimenes latgaliešu sarunvalodā bija daudz krievisku vārdu. Piemēram, suņa vietā sacījām „sabaks”. Nesen zvanīju Janīnai Kursītei par latgaliešu pareizrakstību. Viņa saka, ka esot divas gramatikas. Vairs neraksta Latgale, bet gan Latgola. Bet, kad šo vārdu jāizrunā, mēli samežģīsi. Tas ir „bišķeņ par troku”. Ir jābūt vienai gramatikai. Es pieturos pie Stroda gramatikas, stāsta J.Vaivods.

Jāņa Vaivoda vecvectēva laikos šeit bijusi Vārkavas draudze. Vanagu draudze ir tikai no 1920. gada, lai gan veco koka baznīcu no Vārkavas uz Vanagiem atveda agrāk. „No 1934. gada bijām Līvānu pagastā un mūs sauca par „vuorkovīšim”, bet pāri upei bija „leivuonīši”, tur vārdu „muote” stiepa gari.  Es atminos arī Vārkavas veco koka baznīcu. Bija atbraucis bīskaps Nikodems Rancāns, un mamma stūma mani bučot gredzenu, bet man tobrīd bija nomukusi kurpe. Tomēr viss beidzās labi -- gredzenu nobučoju,” smej Jānis. Dzimtas „stadionā” ir pieminēti arī viņa trīs bērni - maģistri. „Lai gan pašam ir tikai vidusskolas izglītība, tomēr es sevi uzskatu par dzīves maģistru,” saka novadpētnieks.    

Pūra lādē - zirga deķis, karogs un kāzu kleita

Muzeja saimnieks saka, ka katrai lietai esot savs stāsts. Apstājāmies pie vecajām fotogrāfijām. Tur redzami Jāņa Vaivoda vecvecāki, vecāki un brāļi, māsīcu kristību diena, tēva armijas gaitas, savukārt jaunāki attēli stāsta par Jāņa skolas gaitām.

„1950. gadā pabeidzu Līvānos vidusskolu. Gadu nostrādāju Vanagu pasta nodaļā, pēc tam biju kolhoza galvenais grāmatvedis. Man bija jāstrādā ar skaitīkļiem, aritmometru. Skaitīju ne tikai lauku produkcijas kilogramus, bet arī gaisu. Vajadzēja rakstīt, kādu ražu iegūs, piemēram, šogad. Nu, kā to var zināt, ja viena vasara ir lietaina, cita – sausa? Par tiem laikiem manā muzejā stāsta skaitīkļi,” saka Jānis Vaivods.  

Vecmammas pūra lādē Jānis glabā zirga deķi, Ulmaņlaika „Vonogu katuoļu jaunuotnes bīdreibys” karogu, sievas kāzu kleitu, arī folkloriādes karogu, ko Anna atvedusi no Japānas. Sviesta kuļmuca, ko lietoja Jāņa mamma, ir bijis Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku eksponāts. Proti, meita Anna ar folkloras kopu „Ceiruleits” kuļmucu un lielo krējuma kannu bija aizveduši uz Rīgu, lai parādītu, kā vecmammas kūla sviestu. Jānis atminas: „Ārzemniekiem sviests esot garšojis tik ļoti, ka viņi to apēduši ar visām „panejom” (sūkalām).”  

Uz galda stāv sena lampa, tās gaismā mācījās gan vecāki, gan Jānis ar brāļiem, ģimene ilgu laiku bija lietojusi arī Kuzņecova fabrikas porcelāna traukus, „čarkys”, kur lēja „samagonku” . „Vārkavā nesaka „šmakovka”, atgādina Jānis. 

Tikmēr mazas un lielas ēveles vēsta, ka Jāņa tēvs bijis prasmīgs galdnieks. Turpat apskatāms viņa galds, „etažerka”  jeb puķu plaukts.

Ekspozīcijā redzama arī padomju rakstāmmašīna, ar kuru Jānis sarakstījis grāmatas „Vanaga vēstures lappuses” manuskriptu. Tur, piemēram, par Vanagu bibliotēku teikts, ka tā bija dibināta 1931. gadā ar Kultūras fonda atbalstu. Savukārt, ja nebūtu brāļu Jāņa un Indriķa Upinieku vēlmes izglītot toreizējās Vitebskas guberņas latgaliešu bērnus, tad nebūtu tautskolas, vēlāk - Vanagu skolas un arī nebūtu izglītotu Vanagu cilvēku, uzsver Jānis.

Visi priekšmeti dzimtas muzeja veidotājam ir mīļi, sevišķi vecās grāmatas un dzīvesbiedres Ksavērijas mantas. Piemēram, „Veselības leksikons” ir izdots 1931. gadā, tur aprakstītas slimības, ar ko slimo arī šodien, taču ārstēšanas metodes jau ir novecojušas. Tāpat sievas lietotais vērpjamais ratiņš un izšūtā sienas sega, piekārta virs sievastēva vecās gultas, Jānim  ir īpaši. „Ar sieviņu nodzīvojām 44 gadus, pratām gan mīlēt, gan strādāt. Muzeja eksponāti stāsta par darbu. Tagad pabalsti ir padarījuši cilvēkus par sliņķiem. Tas nav labi. Ja negodāsim vēsturi un darba tikumu, viegli ļausimies pasaules vētrām. Es skolēniem stāstu par Franci Kempu, Franci Trasūnu, brāļiem Skrindām, Nikodemu Rancānu, Vanagu draudzes priesteri Antonu Juhņeviču. Viņus nevarēja saliekt neviens, tāpēc ka viņiem bija stiprs mugurkauls,” spriež J. Vaivods.

UZZIŅAI

  • Jānis Vaivods 2017. gada 8. augustā svinēs 85 gadu jubileju
  • gadā izveidoja dzimtas muzeju
  • Sarakstījis grāmatu „Vanagu vēstures lappuses”
  • Dzied Vanagu katoļu baznīcas korī
  • Meita Helēna Ērgle ir skolotāja un folkloras ansambļa „Vōlyudzeite” vadītāja, meita Anna Kārkle vada Līvānu folkloras kopu „Ceiruleits”, dēls Juris Vaivods ir komponists, diriģents un Dailes teātra muzikālās daļas vadītājs

Komentāri

29.09.2016 17:14
Janīna Ušacka
Paldies! Lai Tev laba veselība! Turies!
23.09.2016 09:57
Biruta
Malači, uzņēmīgi cilvēki, lai vairāk tādu ...Latgalē tik daudz gudru cilvēku, lielu dzimtu , ar interesantu vēsturi, galvenais, ka cilvēks dzīvo uz vietas paaudzēs , mīl un ciena savu vietu, ir draudzīgs ar iedzimtajiem. Slikts piemērs ir Vārkavas novada Arendoles muižas pārvaldnieks, kas ir nedraudzīgs vietējiem, nepiedalās vietējos pagasta tradīciju pasākumos un pat viņa latgaliskais dialekts ir citāds, valodnieki sapratīs.Sižets "Bez Tabu"raidījumā skaidri norāda, ka nevajadzētu savu vēsturi nodot ienācēju rokās.
2017. gada 20. augusts
Svētdiena
Bernhards, Boriss, Rojs
+15.6 °C
neliels lietus