Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados

Sibīrijā paaudzēs nosargātā piederība Latvijai

Lai arī Kumbuļu bērnudārzs ir slēgts jau pirms vairāk kā divdesmit gadiem, ēka nav palikusi tukša, un ļaužu čalas tajā nenoklust. Zem viena jumta atrodas gan

sociālā riska ģimeņu bērnu atbalsta centrs „Paspārne” un neliela trenažieru zāle, gan Kumbuļu katoļu draudzes kapela, bet vasarā te tiek rīkotas Daugavpils novada bērnu nometnes. Pateicoties ēkas saimniecības pārzinei Jeļenai Ukstiņai, bērnudārza telpas ir teicami saglabātas, kārtīgas un mājīgas, te ik pa laikam notiek nodarbības senioriem vai pagasta bērniem. Viņa pati aktīvi iesaistās ikvienā pasākumā un palīdz tos organizēt.

Pērn gada nogalē Latvijas Sarkanā Krusta Daugavpils un Ilūkstes komitejas labdarības akcijā „Labā zvaigzne” Jeļena Ukstiņa saņēma balvu nominācijā „Sirds cilvēks – cerības nesējs”. Šai balvai viņu izvirzīja Demenes pagasta iedzīvotāji. 

Latvijas ziemas silda

Tikšanās ar Jeļenu iekrīt dienā, kad Latgale ir ieputināta sniegā un lauku ceļi nav izbraucami. „Vai tad tā ir ziema?” smejas Jeļena, kura dzimusi Sibīrijā un pieredzējusi savā dzīvē ne to vien, arī mīnus 50 grādu salu. Viņas dzimtā vieta ir Omskas apgabala Taras rajons, kur aizvadīti pusaudžu gadi. Lai arī dzimusi tālajā Krievijā, Jeļena sevi lepni sauc par latvieti. Viņas dzimtajā Bobrovkas ciemā bijis ļoti daudz latviešu, dzīvojuši arī vācieši, ukraiņi, igauņi un citas tautības, taču  vietējie pārsvarā sarunājušies latviski.

Jeļena stāsta, ka viņas vecvecmāmiņa Margrieta 1896. gadā no Latvijas devusies uz Sibīriju, jo tolaik tur tika dalīta zeme. Viņa bija viena no daudzajiem tautiešiem, kas pameta dzimteni šī iemesla dēļ. Sibīrijā piedzimušas nākamās paaudzes - Jeļenas vecmamma un mamma, kuras sev par vīriem noskatījušas vietējos latviešus. Brunu ģimenē piedzima seši bērni. Jeļena ir jaunākā no trim māsām, pēc viņas nāca pasaulē trīs brāļi.  

Vecāki dzīvojuši labi, katrai ģimenei bijušas 50 simtdaļas zemes, būvējuši mājas, turējuši lopus. Tolaik ciematā dzīvojis ap 200 ģimenēm, mūsdienās gan esot palicis mazāk par simtu. Vecāki bērniem slinkot nav ļāvuši, radināja pie darba no mazotnes.

Lai arī vietējās skolās mācības notika krievu valodā, ģimenē vienmēr runāts latviski. Protams, citu valodu ietekme bijusi, bērni nereti pārgājuši uz krievu valodu, par ko tēvs vienmēr bargi noteicis: „Atkal mums krievi mājās?”

Par represēto tautiešu likstām viņa tikvien zinot, kā no tēva stāstītā, jo pati tajā laikā vēl tikai nākusi pasaulē. Tēvs ar vectēvu bijuši norīkoti sagaidīt no Latvijas izvestos „kulakus” un palīdzēt izmitināt. Bobrovkā represēto neesot bijis, toties klīduši šausmu stāsti par izvestajiem, daudzus no kuriem zaldāti sadzinuši purvā, tur šie cilvēki arī palikuši. Šo purvu vietējie joprojām apiet ar līkumu, jo tas vaidot cilvēku balsīm.  

Sagribējās romantiku

Kad Jeļenai palika 17 gadi, viņa kopā ar māsu Valentīnu devās uz Latviju – savu senču dzimteni, bet pēc kāda laika viņai sekoja arī brāļi Andrejs, Viktors un Sergejs, vienīgi vecākā māsa Alma izvēlējās palikt Sibīrijā, kur dzīvo joprojām, saglabājot saikni ar šo tālo pasaules nostūri.

„Skolu pabeidzu, kolhozā nopelnīju naudu, gribējās romantiku,” Jeļena skaidro savu lēmumu doties uz Latviju. Taču tāda bijusi arī mammas vēlme. Tēva pavadītas, abas ar māsu 1974. gadā ieradās Rīgā. Jeļena iekārtojusies darbā šūšanas fabrikā, pirmajā atvaļinājumā devusies apciemot vecākus un satikusi savu nākamo vīru, latvieti Ivanu no kaimiņos esošās latviešu sādžas Kurļan-Dubovkas. „Latvijā man līgavaiņu nepietika, nolēmu no Sibīrijas atvest,” smejas Jeļena. Ar Ivanu gan bijuši jau iepriekš pazīstami, taču šoreiz Jeļenai pieticis dūšas uzprasīties, lai viņš pavizina ar savu motociklu. Prombraucot uz Latviju pateikusi: „Ja būšu vajadzīga, atradīsi mani”. Drīz vien puisis viņu uzmeklējis Rīgā. Ivans joprojām atceras, kā centies latviski vietējiem apjautāties, kur atrast kādu ielu, un saņēmis sašutuma pilnu atbildi krievu valodā, lai runājot krieviski. „Kā Latvijā varēja nezināt latviešu valodu?” ir izbrīnīta Jeļena, kuras senči svešumā šo valodu pratuši nosargāt vairākās paaudzēs. Jeļena atzīst, ka latviešu valoda Sibīrijā un Latvijā atšķiras, tur tālumā esot jūtama citu valodu ietekme. Vīrs, vēl dzīvojot Sibīrijā, izrakstījis no Latvijas avīzi „Cīņa”, lai mācītos pareizu latviešu valodu.

Protams, ar gadiem Sibīrijas latviešus vietējā Latvijas vide esot gana krieviskojusi. Pat abus savus dēlus palaiduši krievu skolā, par ko vēlāk Viktors un Vladislavs viņiem pārmetuši. Par laimi vismaz dvīņu meitenes Natālija un Olga ieguvušas izglītību latviešu skolā. Arī ar saviem astoņiem mazbērniem Jeļena un vīrs runājot latviski.   

„Noenkurojās” Daugavpils novadā

„Dzīve ir viena! Jādzīvo tā, lai bērniem paliktu labā atmiņā,” saka enerģiskā Jeļena, kura paguvusi darīt visdažādākos darbus un arī tagad nespēj mierīgi sēdēt malā, bet visu laiku kā uz adatām. „Esmu uz asajiem Sibīrijas čiekuriem un priežu skujām sataisīta,” viņa smejas. Sibīrietes sīkstums un izturība viņai palīdz arī cīņā arī ar dažādām likstām.

Jeļena nekad nav nožēlojusi, ka atgriezusies savu senču zemē, lai arī nekad nav gājis viegli. Ivans pēc izglītības bijis agronoms, pat aicināts darbā Latvijas Zemkopības ministrijā, bet atteicies, jo gribējis strādāt īstā labības laukā nevis kabinetā. Savas nākamās dzīvesvietas meklējumos izbraukājuši daudzus Latvijas rajonus, taču nolēmuši palikt toreizējā Daugavpils rajonā Mirnija ciemā, kur Jeļena kolhozā bijusi gan teļu kopēja, gan slaucēja un brigadiere. Dažus gadus nodzīvojuši Eglainē, kur viņa strādāja par kluba vadītāju, bet kopš 1986. gada viņu mājas ir Kumbuļu ciems, kur Jeļena divdesmit gadus nostrādāja pastā – bija pastniece un vadīja pasta nodaļu. Šis darbs viņai bijis vismīļākais, jo dāvājusi cilvēkiem prieku, piegādājot vēstules, avīzes un žurnālus. „Kad atnesu mātei telegrammu no dēla armijā, priekam nebija gala, tas bija aizkustinoši. Tolaik daudzi dienēja Afganistānā, tāpēc katru vēstuli mātes sagaidīja drebošu sirdi,” stāsta Jeļena. Mūsdienās vēstuļu ķīpas aizstājis internets, arī pati ar māsu ar interneta starpniecību sarunājas vai ik dienu, vienīgi traucē piecu stundu laika starpība.  

Kamēr bērni auga, turējuši savā piemājas saimniecībā lopus, tagad tādas vajadzības neesot, bet tukšumu Jeļena aizpilda, darbojoties centrā „Paspārne”, kur palīdz rīkot nodarbības bērniem un pensionāriem. Jeļena te izveidojusi rokdarbu izstādi - muzeju, kur var aplūkot vietējo rokdarbnieču veikumu. Pati gan pie rokdarbiem vēl neesot ķērusies, taču viss vēl esot priekšā.

2017. gada 27. jūnijs
Otrdiena
Malvīne, Malvis
+12.2 °C
nedaudz mākoņains