Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados

Vienīgais šķērslis – sliedes

Turmantas miestiņu Lietuvā ar Daugavpili savieno dzelzceļš. Tiesa, maršruts Viļņa—Daugavpils jau sen ir atcelts. Pasažieru vilciens reizi nedēļā no Lietuvas galvaspilsētas brauc līdz Turmantai un tad dodas atpakaļ uz Viļņu. Vēl pirms ceturtdaļgadsimta pie Demenes pagasta un lietuviešu zemju robežas kūsāja dzīvība. Šodien pie abu valstu robežas dzīvo četri cilvēki.

Pierobežā izklaidus slejas dažas mājas – šai vietai nav nosaukuma. Tuvākais – Zemgales ciems atrodas pusotra kilometra attālumā, no tā līdz pagasta centram Demenē – seši kilometri, savukārt no turienes līdz Daugavpilij – 16 kilometri.

Turmantai nav pat pilsētas statusa, tur dzīvo 250 cilvēki. Tieši uz šejieni visbiežāk dodas pierobežas iedzīvotāji no Latvijas. Pie pašas robežas dzīvo Valentīns un Nadežda Madžuļi.

Agrāk Valentīns strādāja pilsētā uz dzelzceļa, bija vecākais mehāniķis. Sākās štatu samazināšana, nebija naudas, lai samaksātu par dzīvokli, tāpēc V. Madžulis pārcēlās uz laukiem. Dēls dzīvo Lietuvā, pastāvīgi ved pārtiku, zāles, aicina vecākus pie sevis, bet veciem cilvēkiem ir grūti pamest ierastās vietas.

„Ja darba nebaidās, visur ir labi”

Larisa Švaikauskiene dzīvo Demenes pagastā kopš 1969. gada: „Atbraucu no Baltkrievijas, jo šeit nebija, kas strādā, bet mēs no darba nebaidījāmies. Nopirkām māju un strādājām. Ja darba nebaidās, visur ir labi.”

Larisa runā ar baltkrieviem raksturīgo intonāciju: „Man ir tikai divi jautājumi, kurus gribētos atrisināt. Novietot starp sliedēm kādas trīs plātnes. Es braucu ar velosipēdu uz Turmantu, ir grūti to cilāt pāri sliedēm, īpaši braucot mājās, kad tiek vesti produkti. Pagājušajā gadā tajā pusē bija daudz ābolu, manai gotiņai tie ļoti garšo. Galīgi nomocījos, vedot ābolu maisus ar velosipēdu. Vai tiešām nevar ierīkot pāreju, jo vilcieni taču šeit nekursē?”

Otra problēma – jaunie Eiropas Savienības standarti. Līdz pagājušajai vasarai Larisa nodeva pienu. Nebija daudz, taču kaut ko varēja nopelnīt, stāsta nenogurdināmā sirmgalve. „Vasarā man atteica pieņemt pienu, jo nav dzesētāja. Taču man ir aka, nolieku piena traukus uz betona, un viss kārtībā. Toties tagad nezinu, ko darīt, negribas liet ārā. Piens ir ļoti labs,” skaidro L. Švaikauskiene.

Šķērslis – sliedes

  1. gadā uz Demenes pagastu pārcēlās Anfisa Ivanova, bet pirms pieciem gadiem apmetās robežas tuvumā.

„Man šeit ir vieglāk elpot. Kad aizbraucu pie bērniem uz pilsētu, nevaru gulēt. Uz Daugavpili braucu kādas pāris reizes mēnesī, bet, ja ko vajag, dodos ar riteni uz Turmantu,” stāsta A. Ivanova, „viss ir brīnišķīgi, bet, ja pāri sliedēm ierīkotu pāreju, būtu vēl labāk. Lietuvā saka – jauciet nost sliedes un nododiet metāllūžņos. Mēs jau sen būtu tās demontējuši, taču tās metāllūžņos nepieņem, bet velosipēdu ir grūti katrreiz cilāt. Agrāk bija spēks, turēju govi, nu jau esmu pārdevusi. Larisai gan ir daudz spēka. Viņa uzceļ plecos maisu un nes, es gan pakristu.”

Taču Anfisa joprojām tur kazas, vistas un zirgu: „Man pietiek ar kazas pienu. Audzēju kaziņas, pēc tam pārdodu. Reiz vasarā desmit uzaudzēju. Atbrauca trīs vīri, pierunāja pārdot.”

Sociālais dienests kā starpnieks

Sliežu pāreja – dažas betona plāksnes, kalpoja ilgu laiku, bet, sabrūkot Padomju Savienībai, lietuviešu robežsargi tās novāca. Tā bija neliela pāreja – pāri varēja tikt kājām, ar velosipēdu vai motociklu.

Sociālā centra „Demene” vadītāja Regīna Tamane piekrīt, ka tā ir problēma cilvēkiem, kuri dzīvo blakus, jo viņi visi uz aptieku vai pēc pārtikas brauc uz Turmantu.

„Cilvēki noveco, bet neviens negrib doties projām. Esmu runājusi ar daudziem, bērni viņus aicina pie sevis, bet visi atbild, ka šeit esot pieraduši, šeit viss ir savs. Tā ir viņu izvēle, šejienieši nav nošķirti no pasaules. Ārsts brauc pēc izsaukuma, ja viņš nevar tikt uz turieni ar savu mašīnu, palīdz sociālais dienests,” stāsta R. Tamane, „laukos ir sarežģīta situācija, viensētas paliek aizvien tukšākas, jaunatne nevēlas šeit palikt. Vecīši dzīvo, negrib pamest savu dzimteni. Viņiem un bērniem mēs esam kā starpnieki, braucam, pēc tam ziņojam bērniem.”

Demenes pagasta pārvaldniece Valentīna Gadzāne pastāstīja, ka 2010. gadā bija izveidota liela Rīgas speciālistu komisija, kuri ieradās vietā, kur kādreiz bija pāreja, apskatīja to.

Komisija lēma – lai ievērotu drošību, vietai jābūt labi apgaismotai un pārredzamai, bet, tā kā šiem darbiem vajadzīgi lieli līdzekļi, tostarp jāuzstāda laterna, bet pāreju izmanto tikai nedaudzi cilvēki, tāpēc veikt minētos darbus neesot lietderīgi.

Uzziņai

Demenes pagastā pie Zemgales ciema 2012. gadā uzņēma filmu „Miglā” (režisors Sergejs Lozņica).

Tas ir interesanti

Viena no versijām, kāpēc Lietuvas robežsargi demontēja pāreju: „Tajos nemierīgajos laikos veikalos nebija piena vai arī tas bija dārgs. Savukārt Lietuvā piens maksāja ievērojami lētāk, to pārdeva trīsstūra pakās. Cilvēki, kuri dzīvoja robežas tuvumā, pirka pienu Lietuvā, bet agri no rīta divreiz dārgāk pārdeva Daugavpils tirgū. Robežsargi kārtīgu sargāja robežas, jo īpaši Lietuvas. Bez dokumenta nelaida pāri. Pastāvīgi vajadzēja nēsāt līdzi pasi un deklarāciju, citādi nogādāja pagaidu aizturēšanas kamerā līdz apstākļu noskaidrošanai.”

Skaitļi

Turmanta – 286 cilvēki (2015. gads)

Demene – 316 (2017. gads)

Zemgale – 42 cilvēki (2017. gads)

2017. gada 23. oktobris
Pirmdiena
Daina, Dainida, Dainis
-2.4 °C
apmācies