„Meža skuķu” pļavā ganās Latvijas brūnā govs vārdā Gauja, viena no retajām šīs izzūdošās šķirnes pārstāvēm, kas vēl atrodama lauku sētā. Saimniece Broņislava Skuķe teic, ka senāk ļaudis govīm likuši upju vārdu, lai piens tecētu straumēm. Tek jau arī, pietiek sev un kaimiņiem.
Ceļu uz „Meža skuķiem” atrast nav grūti, palīdz norādes, kas uzstādītas tūristiem, kuriem šis maršruts kļuvis ļoti iecienīts. Gleznainā meža ielokā Inikšu ezera krastā baudīt klusumu, mieru un pirts labumus brauc viesi no malu malām. Nesen te iegriezās arī „Pirts rallija” dalībnieki, kas šo vietu atzinuši pat vislabāko no visām 14 iekļautajām maršrutā. Tam par iemeslu ne tik daudz pati pirts, bet gan saimnieku viesmīlība un kāda gaisā virmojoša vietas maģija.
Piemetusies uz ceļgaliem, Broņislava ravē zemeņu dobes. Atbraucot viešņai, notrauš no drēbēm zemi un steidz uz virtuvi vārīt kafiju un griezt tikko no krāsns izņemtu biezpiena plātsmaizi, kas tik sulīga, ka mutē kūst. Pie viņas ciemos no Rīgas atbraucis brālis Jānis, lai palīdzētu sakraut malku un apdarīt citus darbus. Viņš atzīst, ka „Meža skuķi” esot īsts kūrorts un pajoko, ka man noteikti jāuzcienājas ar vietējā Inikšu ezera ūdeni, ar ko patiesībā domā māsas gatavoto grādīgo dziru „Meža skuķu skūpsts”, kas krāsas ziņā patiesi atgādina brūngano ezera ūdeni, taču stiprs un gards gan. To Broņislava pirmo reizi pagatavojusi uz sava mazdēla kāzām, bet nu cienā arī savus viesus. Dzēriena pamatā pašbrūvēta dzimtenīte, kurā vismaz dažas nedēļas noturētas dažādas piedevas - valriekstu miziņas, ozola mizas, melnā tēja, ķimenes, krustnagliņas, smaržīgie pipari, asinszāle, pievienots vaniļas cukurs, naža gals kālija permanganāta un citronskābes.
Visu rakstu lasiet 16. maija numurā.
