Kā liecina dati, vidēji katrai ceturtajai sievietei Eiropā vismaz vienreiz dzīvē nācies saskarties ar vardarbību.
Lai gan jau 2014. gadā tika pieņemti likuma grozījumi veiksmīgākai cīņai pret vardarbību, kas vērsta pret sievietēm, daudzas joprojām neapzinās savas tiesības. Pagaidu aizsardzība, nošķiršana no varmākas ir nozīmīgs mudinājums ziņot par pārdarījumiem, turklāt Eiropas Savienības Pamattiesību Aģentūras pētījumā “Vardarbība pret sievietēm: ES mēroga apsekojums” atklājās, ka šāda palīdzība vismaz vienreiz dzīvē bijusi nepieciešama 39% sieviešu Latvijā.
Pirmās pazīmes var būt smieklīgi niecīgas. Kāda sieviete atklājusi, ka pirmajā randiņā viņš ēdis konfektes un paziņojis, ka tās ir domātas tikai viņam. Pēc pāris nedēļām sākusies balss paaugstināšana, tā pāraugusi noniecināšanā, draudēšanā, pirmā iepļaukāšana, tad speršana, sišana. Fiziski pārdarījumi kombinēti ar upura dzīves kontroli, ekonomisko ierobežošanu. Tas viss dēvējams vienā vārdā – vardarbība.
Psihoterapeite Aiga Abožina krīžu un konsultāciju centrā “Skalbes” strādā kopš 1999. gada. Arī viņiem tolaik vēl neesot bijis pārliecības, kā strādāt ar šo problēmu. Ja šobrīd pašsaprotami šķiet vērsties pie sociālā dienesta, bāriņtiesas, dažādām cilvēktiesību aizstāvošām nevalstiskajām organizācijām, tad tolaik pat speciālistiem nebija īstas skaidrības. „Es personīgi esmu strādājusi ar vairāk kā 100 sievietēm,” stāsta A. Abožina. Tās neesot tikai sievietes no zemākā sociālā slāņa, no vardarbības cieš arī sievietes turīgās ģimenēs, kuras atrodas tādā kā „zelta būrī”’.
Visu rakstu lasiet 16. jūnija numurā.
