Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados

Svina aizvien mazāk, bet tūristu – vairāk

Izkausēto svinu lej lielā caurdurī, un pēc vairākus desmitus metru gara brīvā kritiena tas nonāk ziepjūdenī un iegūst gandrīz ideālu apaļu formu. Šī procesa apraksts nav citāts no fizikas mācību grāmatas, bet gan aizraujošas ekskursijas fragments pa Daugavpils skrošu rūpnīcu (DSR).

Skrotis, pulveris un režģis

1884. gadā Minskas apgabala rūpnieks Meijers Reisers saņēma atļauju Daugavpilī atvērt skrošu ražotni. Tās celšanai tika izvēlēta pilsētas augstākā un sausākā, kā arī mazapdzīvotākā vieta, jo pulvera noliktavu nedrīkst ierīkot dzīvojamo ēku tuvumā. 1911. gadā rūpnīcas koka tornis nodega un tā vietā uzcēla mūra torni, kurš pastāv joprojām.

Līdz Pirmajam pasaules karam rūpnīcas ražošanas apjomi strauji pieauga, jo tolaik visā Krievijā darbojas tikai četras skrošu liešanas rūpnīcas. Taču pēc kara, pirmās Latvijas Republikas laikā, visai vietējai rūpniecībai bija smags periods. Rūpnīca nestrādāja, jo trūka speciālistu, iekārtu un izejvielu.

Otrā pasaules kara laikā rūpnīcas ķieģeļu torni daļēji sagrāva, jo tā bija viena no labākajām vietām snaiperiem un ložmetējniekiem. Uzņēmuma darbību atjaunoja 1948. gadā, savukārt jau 1953. gadā rūpnīca strādāja trijās maiņās un ražoja aptuveni 500 tonnas skrošu gadā. Daugavpilī ražotās skrotis ātri kļuva par „Premium” klases produktu, tās bieži tiek minētas mednieku žurnālos, skrotis sūta par uz Sibīriju un Mongoliju.

Pašreizējo veidolu rūpnīca ieguva 1962. gadā, kad notika vērienīgi remontdarbi, tostarp tika  uzbūvēta arī torņa augšējā daļa. Tajā laikā tika paplašināts produkcijas klāsts – uzsākta metāla žogu ražošana. Jāpiebilst, ka gada laikā tika saražots vairāk nekā viens miljons kvadrātmetru režģa. 1968. gadā skrošu ražošanu uz laiku pārtrauca, bet uzņēmumu pārdēvēja par Daugavpils metāla tīklu rūpnīcu. Skrošu ražošanu atsāka tikai 1982. gadā, kad šeit nomainīja vecos katlus.

Deviņdesmito gadu sākumā rūpnīca atrodas bēdīgā stāvoklī. Taču pakāpeniskie tiek organizēta  patronu, tostarp arī mednieku iecienīto PAM ložu ražošana, kā arī daļēji atsākta skrošu liešana. No 2004. gada lielāko daļu produkcijas eksportē uz Vāciju, taču, tā kā tiek aizliegta skrošu un svina ložu izmantošana, beidzas arī produkcijas piegāde daudzām ES valstīm. Pēc tam rūpnīca pamazām pāriet uz mazu apjomu ražošanu un strādā vietējam tirgum, kā arī eksportē uz Lietuvu un vēl pāris valstīm.

2011. gadā rūpnīcu iegādājās tās pašreizējais īpašnieks Aigars Staks, kurš jau pēc gada izveidoja  rūpnīcas muzeju un apmeklētājiem tiek atvēra vēsturisko ražošanas cehu. Saskaņā ar Kultūras ministrijas lēmumu, 2014. gadā rūpnīcas tornis iekļauts valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā.

 „Vairāk melnā humora”

Beidzamajos piecos gados Daugavpils skrošu rūpnīca cenšas saglabāt savu autentiskumu, vairākkārt par to saņemot augstus apbalvojumus (godalgota vieta Eiropas kultūras tūrisma tīkla nominācijā „Ilgtspējīga kultūras tūrisma galamērķis”, kvalitātes sertifikāts „TripAdvisor”). Kā stāsta rūpnīcas gids un entuziasts Pāvels Kazakevičs, uzņēmuma pārtapšana tūrisma objektā ir sarežģīts uzdevums  ar vairākiem izaicinājumiem.

„Mūsu ekskursijas nav kārtējais muzeja apmeklējums, bet pilnvērtīga tūre pa rūpnīcu,” atzīmē O. Kazakevičs, „šeit jāskatās, kur spert soli, jāievēro drošības tehnika, bet pēc ekskursijas rūpīgi jānomazgā rokas, lai mazinātu kaitīgā svina ietekmi.”

Rūpnīcas īpašnieks un darbinieki (gidi) jau vairākkārt plānojuši to pārveidot, taču vienmēr saņēmuši vienu to pašu ekspertu padomu – rūpnīcai jāpaliek tādai, kāda tā ir. Tāpēc šeit, lai saglabātu gaisotni, nemazgā logus, neslauka tīmekļus utt.

Interesanti, ka telpās izvietotie mehānismi, shēmas un darba instrumenti vairāk interesē sievietes un bērnus, nevis vīriešus. Tam ir visai vienkāršs izskaidrojums – stiprā dzimuma pārstāvji ne vienmēr vēlas kāpt tornī, kā arī tamlīdzīgas lietas redz ik dienu garāžā vai ražošanā. Jāpiebilst, ka DSR nesen likuši lietā vēl vienu tūristu pievilināšanas paņēmienu – melno humoru.

„Beidzamajos gados mūs apmeklējuši daudzi blogeri, pētnieki un tūrisma jomas speciālisti, pat „National Geographic” žurnālisti,” stāsta P. Kazakevičs, „daudzi no viņiem mums ieteica – neslaukiet putekļus, jokojiet par ražošanas traumām, un nekādas butaforijas. Tādējādi mēs sapratām, ka tā būs vēl viena rūpnīcas „rozīnīte”.”

 Labākais skatu laukums pilsētā

Daugavpils skrošu rūpnīcas apmeklētāju skaits beidzamajos gados ir krietni audzis – 2013. gadā bija 3304 cilvēki, bet 2016. gadā – jau 8252. Taču, kā atzīmēja Pāvels Kazakevičs, tas ir pārāk īss laiks, lai kļūtu par pilnvērtīgu tūrisma objektu.

„Pašlaik mūsu uzdevums ir akurāti nodalīt ražošanas un muzeja daļu,” stāsta entuziasts, „izstādi un ieeju DSR mēs plānojam pārcelt uz citu vietu. Ja viss noritēs veiksmīgi, jaunā ieeja būs nevis no Varšavas, bet gan no Ludzas ielas.”

Visi uzlabojumi (arī šautuves ierīkošana) rūpnīcā veikti par salīdzinoši nelielajiem uzņēmuma ienākumiem. Šeit strādā tikai daži cilvēki – divi darbinieki ražotnē, divi gidi, grāmatvedis (Preiļos), reģistrācijas operators (Rīgā) un īpašnieks, kurš apmeklē rūpnīcu 1—2 reizes mēnesī.

Aigars Staks plāno ierīkot skatu laukumu tūristiem torņa augšā. Pašlaik tur drīkst kāpt tikai labos laika apstākļos, turklāt jāparakstās, ka jūs pats uzņematies atbildību par savu veselību un dzīvību. Šim laukumam vēl joprojām nav apmaļu, kuru uzstādīšanu apgrūtina torņa mazo izmēru dēļ (4x4 metri augšējā punktā). Lai gan Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija ir gatava sniegt vispusīgu palīdzību, vietējie projektētāji nevēlas nodarboties ar šķietami vienkāršu projektu. Taču drosminieki, kuri uzkāpuši pašā torņa virsotnē, atzīmē, ka tas ir labākais skatu laukums pilsētā.

„Plānu ir daudz, taču ne jau visi saistīti ar būvdarbiem,” uzsver P. Kazakevičs, „mēs gribētu, lai rūpnīcu biežāk apmeklēt skolēni, jo varam sarīkot aizraujošas „mācību stundas – ekskursijas” fizikā, ķīmijā un dabas zinībās. Rīgas un Latgales skolotāji to jau ir pienācīgi novērtējuši, taču vietējie pedagogi pagaidām neizrāda iniciatīvu. Žēl, jo tas ir daudz interesantāk un praktiskāk, nekā sēdēt solā un rakstīt nesaprotamas formulas.”

 Interesanti fakti par DSR

Torņa augstums ir 30 metri, bet, ņemot vērā pazemes tuneli, kurā krīt svins, -- 44 metri

Skrošu rūpnīcā ražotās lodes treniņos izmantoja Latvijas šāvēji, kuri startēja Barselonas (1992), Atlantas (1996) un Sidnejas (2000) vasaras Olimpiskajās spēlēs.

XX gadsimtā iekšējā komunikācija rūpnīcā notika ar zvanu sistēmas palīdzību. Viens ilgs zvans tornī -- trauksmes signāls, ārkārtējs notikums

Ziemā mitruma dēļ torņa iekšpusē ir daudz aukstāks, nekā ārpusē, bet stāvo kāpņu pakāpieni pārklājas ar ledu. Tāpēc šajā laikā ekskursijas šeit nenotiek.

Komentāri

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.

2017. gada 18. oktobris
Trešdiena
Erlends, Lūkass, Rolanda, Rolands, Ronalds
+10.3 °C
daļēji mākoņains