Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados

Ceļš no atkritumiem līdz mākslai

Mākslas objektu iespējams radīt no jebkā – tāds ir bijis un joprojām ir viens no svarīgākajiem XX gadsimta otrās puses un XXI gadsimta sākuma mākslinieku vadmotīviem. Mūsdienās, attīstoties ražošanas tehnoloģijām, kuras mūs apgādā ar plastmasas maisiņiem, pudelēm un kartonu, paplašinās arī radošās iespējas. Daugavpilī to apliecina gan jauni, gan pieredzējuši mākslinieki.

Impulss radošai domāšanai

Daugavpils dizaina un mākslas vidusskola Saules skola jau sen praktizē lietotu materiālu izmantošanu. Šajā jomā tai palīdz pilsētas uzņēmumi, kuri lielā apjomā piegādā izglītības iestādei lielus kartona, izolācijas materiālu un citus ražošanas atlikumus.

„Materiālu otrreizējā izmantošana mūsu skolā, pirmām kārtām, kalpo mācībām,” stāsta Tektilizstrādājumu dizaina izglītības programmas vadītāja un profesionālo mācību priekšmetu skolotāja Digna Gordijenko, „taču daži audzēkņi šo pieeju izmanto, strādājot pie sava diplomdarba un pārbaudes darba.”

 Saules skolas glabātavās ir papilnam visdažādāko „pārstrādātās mākslas” darbu – folijas, gofrētā kartona, koka gabaliņu, vadu, vienreizējās izmantošanas glāzīšu un pat kokteiļu salmiņu kompozīcijas. Daudz kas jāpērk kancelejas un saimniecības preču veikalos, bet, pateicoties uzņēmuma „Axon Cable”, „Aimax” u.c. atbalstam, skolai pastāvīgi ir lielas materiālu rezerves, kuri citādi tiktu izmesti atkritumos.

„Man ir ļoti svarīgi iemācīt bērnus saskatīt kaut ko skaistu visikdienišķākajās lietās,” saka D. Gordijenko, „tā var būt minerālūdens pudele ultramarīna krāsā, parasti celofāna maisiņi vai pat aptiekas bundžiņas. Impulsu radošai domāšanai var radīt jebkas.”

Hēfesta vārdā

Dzirdot terminu „otrreizējā izmantošana”, visbiežāk prātā nāk kaut kas pavisam vienkāršs – iepakojumi, pudeles un citi atkritumi. Taču radoši cilvēki prot likt lietā metāllūžņus un dažādi citi metāla krāmi.

Pirms dažiem gadiem jaunais daugavpilietis Genādijs Kokins nolēma kļūt par kalēju. Pirmie mēģinājumi pielietot aukstās un karstās kalšanas paņēmienu nebija īpaši veiksmīgi, bet vēlāk Genādijs šai nodarbei veltīja gandrīz visu brīvo laiku.

„Man radās interese, kad uzzināju par savu vecvectēvu – viņš bija namdaris un lielisks kalējs,” stāsta 22 gadus vecais G. Kokins, „pēc tam no laukiem atvedu kalēja laktu – tā arī sākās mani eksperimenti.”

Pirmie priekšmeti, kuri tapa no visdažādākajiem krāmiem, bija naglas. Pēc tam Genādijs sāka kalt aukstos ieročus – tie ir tradicionāli priekšmeti, kurus kalēji darinājuši visos laikos. Ar laiku viņš sāka pirkt metāllūžņus pieņemšanas punktos, bet draugi, uzzinājuši par viņa jauno hobiju, veda  dažādus dzelžus apmaiņā pret kādu jauku dāvanu. Vēlāk Genādijs „Facebook” izveidoja mājas lapu „Hēfesta vārdā”, kurā publiskoja savus darbus. Jāpiebilst, ka pirmie pasūtījumi nebija ilgi jāgaida.

„Tādējādi var labi nopelnīt, bet ceļš līdz panākumiem ir ilgs un ērkšķains,” ironizē G. Kokins, „pagaidām esmu nolēmis atteikties no sava hobija komercializācijas, jo man ne visai patīk pielāgoties klienta vēlmēm.”

Kalējs sāka ar primitīvu ēzi – tā bija izveidota no ķieģeļiem un veca fēna. Laikam ritot, viņa iekārtas kļuva modernākas, taču arī tagad Genādijs atzīst, ka jebkuru darbu var paveikt ātrāk, ja ir speciāli instrumenti. Pat amatiera rokās metāllūžņi var būt derīgi Damaskas tērauda izgatavošanai. Visvienkāršākais no šāda tērauda izkaltais nazis maksā no 70 līdz 120 eiro.

Genādijs brīdina, ka šim hobijam ir arī blaknes. Ja neskaita traumas un apdegumus, ilgstoši strādājot, var iedzīvoties lietuves drudzī, putekļu izraisītā bronhītā, artrītā, var pasliktināties redze, kā arī piemeklēt citas kaites. Tāpēc tagad G. Kokins paņēmis nelielu pārtraukumu un gatavojas iegūt labu izglītību Anglijā vai arī atrast veidu, kā, strādājot pie kalēja laktas, izvairīties no arodslimībām.

Plastmasa izstādei

Marka Rotko mākslas centrā pašlaik var pārliecināties, kā nevajadzīgas lietas pārtapušas  pilnvērtīgos mākslas objektos. Egila Rozenberga, Pētera Sidara un Silvijas Šmidkenas darbi iemieso lietu otrreizējās izmantošanas ideju. Piemēram, tekstilmākslinieki E. Rozenbergs un P. Sidars izmanto savos darbos vara stieples, plastmasas iepakojumu un traukus. Neskatoties uz šķietamo vienkāršību, darbs ar šādiem materiāliem prasa juveliera precizitāti, jo plastmasas kušanas temperatūra jāpielāgo tā, lai galarezultātā uz darbiem nebija redzami kvēpi. Savukārt S. Šmidkena izmanto pat metāla cauruļu elementus, kuri lieliski saskan ar māla izstrādājumiem.

Stieples, plastmasa un citi pilsētvides elementi pārvēršas unikālos abstraktās mākslas objektos. Šeit māksliniekam jāliek lietā meistarība, ne tikai veidojot kompozīciju un piemeklējot krāsas, bet arī radot stabilas konstrukcijas, kuras var papildināt interjeru vai kļūt par neparastiem vides objektiem.

Komentāri

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.

2017. gada 13. decembris
Trešdiena
Lūcija, Veldze
+1.8 °C
daļēji mākoņains