Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados

Ticība un valodu zināšanas palīdzēja iejusties Latvijā

Daugavpilī jau gandrīz 40 gadus dzīvo un strādā Veslava Maļina – poliete, kura atbraukusi no Lietuvas, izveidojusi šeit ģimeni, iemācījusies latviešu valodu un iedzīvojusies Latvijā.

Poliete no Lietuvas

Veslava atbrauca no Jašūnu pilsētiņas, kura atrodas 20 kilometrus no Viļņas. Lai gan Jašūna ir tik tuvu Lietuvas galvaspilsētai, to uzskata par „poļu” pilsētu, jo tā atrodas uz Viļņas un Šaļčininku rajona robežas. Vēsturiski ir izveidojies tā, ka Šaļčininku rajonā dzīvo daudz poļu un šeit ir stipras poļu tradīcijas. Veslava stāsta, ka tā ir vieta, kur runā lietuviski, poliski un krieviski. „Vari runāt jebkurā no šīm valodām, -- tur sapratīs un atbildēs,” viņa smejas.

V. Maļina gribēja kļūt par vācu valodas skolotāju, taču, tā kā mācījās krievu skolā, kurā lietuviešu valodu mācīja ne visai augstā līmenī, Veslava nevarēja iestāties pedagoģiskajā institūtā Lietuvā. „Protams, skolā bija lietuviešu valodas stundas,” stāsta Veslava, „taču tās bija virspusējas zināšanas, sarunvalodas līmenī.” Lai iestātos augstskolā, bija nepieciešamas nopietnas lietuviešu literatūras un valodas zināšanas.

Par viņas problēmu uzzināja ķīmijas skolotāja, kura savulaik bija absolvējusi Daugavpils Pedagoģisko institūtu. Viņa ieteica Veslavai braukt uz Daugavpili, sakot, ka šeit vācu valodas  pasniedzēji runā krievu valodā. Tikai pēc iestāšanās institūtā Veslava saprata, ka apgūs divas specialitātes – būs vācu un krievu valodas skolotāja. Tajā viņa redz likteņa zīmi, jo vēlāk visas zināšanas lieti noderēja.

Naturalizācija ir nepieciešama

„Ja ir vēlēšanās, iedzīvoties var jebkur,” uzskata Veslava. Kad viņa atbrauca uz Latviju, integrācijas problēmas nebija, jo visi dzīvoja vienā valstī. „Taču jau tolaik galvā bija doma – jāmācās latviešu valoda,” viņa atzīmē. Veslava izlēma – lai nevainojami apgūtu latviešu valodu, viņai jāstrādā latviešu skolā.

Veslava ir pārliecināta, ka liktenis vienmēr kaut ko saka priekšā, „piespēlē” variantus, dod iespēju. Pēc institūta absolvēšanas viņa mācīja vācu valodu Daugavpils 7. skolā. Deviņdesmito gadu beigās jau brieda situācija, kas brīdināja – skola drīz beigs pastāvēt. Un atkal zīme – V. Maļina satika kursa biedreni, pašreizējo 12. vidusskolas direktori Elitu Boliņu, kurai tobrīd bija vajadzīgs krievu valodas skolotājs, un viņa piedāvāja Veslavai vietu. Sākumā V. Maļina šaubījās, jo agrāk nebija mācījusi krievu valodu, vēl jo vairāk latviešu bērniem. Taču vēlāk saprata, ka tieši to --  strādāt latviešu skolā – arī ir vēlējusies.

Protams, tobrīd latviešu valodas zināšanas bija nepilnīgas. Kā teica Veslava, institūtā latviešu valodas lekcijas bija pusgadu, drīzāk to varētu saukt par iepazīšanās kursu. Mācīt krievu un vācu valodu kā svešvalodas viņai sākumā bija visai grūti. „Es sēdēju un gatavojos katrai stundai,” atceras Veslava, „iegaumēju vārdus, mācījos izteicienus.”

V. Maļina uzlaboja savas latviešu valodas zināšanas, gatavojoties naturalizācijas eksāmenam. „Ja es dzīvoju šajā valstī, man ir jānaturalizējas,” saka Veslava, „šaubu nebija, jo es netaisījos braukt projām.” Viņa pieteicās nevis valodas, bet gan Latvijas vēstures kursiem, tādējādi „noķerot divus zaķus uzreiz”.

V. Maļina uzskata, ka integrācijas procesā svarīga ir cilvēka vēlme nepretstatīt sevi sabiedrībai. Saglabājot savu valodu un kultūru, jāmācās tās valsts valoda, kurā tu dzīvo, jāzina tās kultūra, tradīcijas. Pēc V. Maļinas domām, jāsvin valsts svētki kopā ar kolektīvu un visu skolu. Tā ir piedalīšanās gan pilsētas, gan valsts dzīvē.

Veslava atzīst, ka, strādājot par vācu un krievu valodas skolotāju, jābūt notikumu centrā. Piemēram, viņa uzskata par nepieciešamu apmeklēt vācu kino nedēļu, kura ik gadu tiek rīkota Daugavpilī. Tikai ejot kopsolī ar laiku, sekojot notikumiem valstī, skolotājs var saglabāt savu profesionālismu un būt interesants audzēkņiem.

Ģimenes tradīcijas un baznīca

Vairāku kultūru un valodu kopumā Veslavai vienots kodols ir viņas ticība. Pie tās viņu radināja māte un vecmāmiņa, savukārt Veslava to ieaudzinājusi saviem bērniem. Maļinu ģimene katru svētdienu iet uz baznīcu. Var teikt, ka katoļticība palīdzēja Veslavai iedzīvoties Daugavpilī.

Kad Veslava bija tikko kā atbraukusi uz Latviju, viņa jutās pārsteigta, dzirdot ielās vai tramvajā poļu valodu. Daugavpils „poliskums” viņai bija patīkams pārsteigums.

Šeit viņa apprecējās. Arī vīrs Vladimirs ir no poļu ģimenes. Tiesa, viņa ģimenē sarunājās krieviski, lai gan tēvs bija polis, bet māte zināja vairākas valodas. Veslava nostiprināja savā ģimenē poļu tradīcijas un valodu. Kad Daugavpilī atvēra poļu skolu, viņa speciāli gatavoja tai savu meitu – pēdējo gadu neveda uz pirmsskolas izglītības iestādi, bet atstāja mājās un cītīgi mācīja poļu valodu.

Maļinu ģimenē vairs nav tik daudz poļu tradīciju, taču tās joprojām tiek glabātas. Savu ietekmi atstājis kultūru un tradīciju sajaukums. Veslava smejas, stāstot, ka pēc ierašanās Daugavpilī viņu ļoti kaitināja vietējie cepelīni, jo ļoti labi zināja, kādam jābūt šim lietuviešu ēdienam. Taču viņas ģimenē tiek gatavota tradicionālā poļu zupa. Šādu ēdienu gatavo tikai poļi – buljons un visas citas sastāvdaļas tiek vārītas atsevišķi, pēc tam tās pievieno dzidram buljonam.

Maļinu bērni – Kristīne un Janeks ir lielisks integrācijas piemērs, bet, diemžēl, vairs ne Latvijā. Absolvējuši J. Pilsudska Daugavpils Valsts poļu ģimnāziju un zinot vairākas valodas, viņi dzīvo un strādā ārzemēs.

Meita Kristīne savulaik mācījās Polijā un tur apprecējās ar poli. Tādējādi Maļinu ģimenei saikne ar Poliju nepārtrūkst, bet kļūst vēl stiprāka. Tagad viņi jau brauc uz Poliju pie radiniekiem Lomžā. Polija atrodas starp Angliju un Latviju – tur, vidū, viņi arī tiekas.

Uzziņai

Kā liecina tautas skaitīšanas dati, 2011. gadā Latvijā dzīvoja aptuveni 45 000 poļu

Daugavpilī – 13 278

Daugavpils novadā – 3226

(Avots: Latvijas Centrālā statistikas pārvalde)

Komentāri

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.

2018. gada 23. janvāris
Otrdiena
Grieta, Rebeka, Strauta
-12.8 °C
nedaudz mākoņains