Neskatoties uz to, ka ledus kārta ezerus pārklājusi salīdzinoši nesen, Višķos, Luknas ezera krastā, vietējie pareizticīgie svinēja Lielos ūdens iesvētīšanas svētkus. Pēc sakrālās ceremonijas drosmīgākie ticīgie, sekojot tradīcijai, trīs reizes gremdējās ledusaukstajā āliņģa ūdenī.
Pirms ūdens iesvētīšanas ticīgie varēja piedalīties dievkalpojumā Maskovskas Dievmātes Patvēruma baznīcā Višķu ciemā. To vadīja priesteris Dionīsijs Gorjunovs, kā arī priesteri no Daugavpils Sv. Aleksandra Ņevska pareizticīgo baznīcas un Svēto mocekļu Borisa un Gļeba pareizticīgo katedrāles. Savukārt viešņas no Daugavpils izpildīja garīgos dziedājumus.
„Svinam to, ka Kristus pieņēma kristību,” pastāstīja priesteris Toms Šiklovs, „protams, pats Kristus Jordānas upē nebrida, lai nomazgātu grēkus, bet gan lai svētītu cilvēku grēku pilno ūdeni.” Šie ir vieni no lielākajiem Baznīcas svētkiem, kas agrāk tika svinēti kopā ar Ziemassvētkiem, atzīmējot gan Kristus piedzimšanu, gan kristīšanu. Priesteris uzsvēra, ka gremdēšanās ūdenī gan ir tautas jeb laicīgā, nevis sakrālā tradīcija, taču ikviens tika aicināts no ezera smelties svētīto ūdeni un nest to mājās. Taču jāatceras, ka tas nav maģisks līdzeklis. „No kristīgās dzīves nevar izšķirt kādu vienu dienu vai lietu, piemēram, ūdeni, un bez paša vēlmes tuvoties Dievam, cerēt, ka tas brīnumaini palīdzēs,” paskaidroja T. Šiklovs, „šķīstīšanās ir iespējama, tikai nožēlojot grēkus un apņemoties laboties. Kristīgā dzīve ir orientēta uz to, lai mēs saprastu, kas mūs ikdienā šķir no Dieva valstības. Patiesībā tas ir nevis kāds ģeogrāfisks attālums, bet gan pašu grēki.”
Luknas ezerā šos svētkus pēc vairāku gadu pārtraukuma atsāka atzīmēt pagājušogad. Pirms iegremdēšanās ūdenī ticīgie pulcējās teltīs ezera krastā, kur pēc paveiktā rituāla sildījās ar karstu tēju. Daudzās ūdenstilpnēs Latvijā, tai skaitā Stropu ezerā Daugavpilī, šogad ūdens iesvētīšana nenotika. Toties neaizsalušajā Daugavā 19. janvārī ticīgie gremdējās gan Rīgā, gan citur Latvijā.
