Vairākas daugavpiliešu paaudzes Inu Kirničansku pazīst kā ilggadēju Daugavpils 10. vidusskolas direktori. Pēc aiziešanas pensijā viņa savu laiku veltī dzimtā novada vēstures izpētei. Šo darbu jau novērtējusi pašvaldība, apbalvojot I. Kirničansku ar Sudraba goda zīmi (liliju) un Goda rakstu.
Skola kā terapeits
Ina Kirničanska absolvējusi Maskavas Pedagoģisko universitāti (tolaik – Ļeņina vārdā nosauktais institūts) īpašā specialitātē – fizikas pasniedzēja angļu valodā. „Gatavoja speciālu grupu darbam Āfrikā,” stāsta Ina, „taču studiju laikā politiskā situācija mainījās tik būtiski, ka Āfrikai bija vajadzīgi skolotāji, kuri zina franču valodu.” Tādējādi viņa nenokļuva viskarstākajā kontinentā, taču ar šādu izglītību skolā varēja mācīt gan fiziku, gan angļu valodu.
Dzīve vienmēr bijusi un joprojām ir interesanta, stāsta I. Kirničanska. Pēc apprecēšanās kopā ar vīru braukāja pa garnizoniem, strādāja par skolotāju Baltkrievijā, Kaļiņingradas apgabalā, Vācijā, pēc tam – Daugavpilī. Ik pēc trim gadiem bija jauns kolektīvs, citi cilvēki.
„Skolai piemīt gandrīz vai terapeitisks efekts,” ir pārliecināta I. Kirničanska, „dažkārt, ejot uz darbu, viss sāp, bet, no astoņiem rītā līdz astoņiem vakarā, skrienot kā vāvere ritenī, aizmirstas visas kaites. Skola dāvāja spēku un uzlādēja ar jaunības enerģiju.
2012. gadā Ina Kirničanska aizgāja pensijā, pedagoģijai viņa veltījusi vairāk nekā četrdesmit gadus. Vissarežģītākais bija „atslēgties” no ierastā tempa un ļauties, kā viņa saka, pilnīgai bezdarbībai. Biedēja jautājums „Ko es tagad darīšu?” „Pirmais gads bija viens vienīgs atvaļinājums. Paspēju izdarīt visu, kas bija sakrājies darba gados, ceļojumu, atpūtos,” stāsta Ina. Taču otrais un trešais pensijas gads jau šķita kā katorga, no kuras izglāba jauns darbs, kam viņa pievērsās ar lielu interesi un entuziasmu, -- tā bija dzimtā novada vēstures izpēte.
Dzimtās vietas vēsture
Pēdējo gadu strādājot skolā, Ina Kirničanska sāka mācīties Grebenščikova garīgajā skolā, kura darbojās Grebenščikova vecticībnieku draudzes paspārnē. Vienā no skolas mājas darbiem bija jāuzraksta par ģimenes ikonu un dievnamu. Pateicoties šim uzdevumam, Ina rūpīgāk iedziļinājās ģimenes vēstures izpētē, lai gan interese par savas dzimtas un novada pagātni bija radusies jau sen.
Viņas vecāki – vecticībnieki, zināja savas saknes un bija lieliski stāstnieki. Māte dzimusi Skrudalienas pagastā, tēvs -- Maļinovas pagasta Daniševkas ciemā. Tēvs ieaudzināja interesi par krievu literatūru un vēsturi, bet māte, kura bija skolotāja, iepazīstināja Inu ar tēlotājmākslu, kultūras un reliģijas vēsturi, klasisko mūziku.
Pilnu rakstu lasiet 23. janvāra numurā.
