Aglonas vidusskolas direktore Lidija Šatilova izglītības jomā strādā kopš 1983. gada. Viņas pedagoģiskajā darbībā galvenais ir bērna personība – humānās pedagoģijas kodols, kuras bruņiniece ir L. Šatilova. 2017. gada novembrī viņas nopelnus novērtēja Aglonas novadā, pasniedzot „Gada balvu” nominācijā „Izglītība”.
Skola ir saliedēta darba rezultāts
Lidija Šatilova strādā skolā jau trīsdesmit piecus gadus un ir izgājusi visus pedagoģiskā un administratīvā darba posmus. Skolotāja, ārpusklases darba organizatore, mācību daļas pārzine un nu jau desmit gadus – direktore. Ieguvusi Daugavpils Universitātē bioloģijas skolotājas specialitāti, viņa visu šo laiku strādā vienā skolā.
„Viss, kas ir mans, atrodas šeit, Aglonā,” saka Lidija, „šeit esmu dzimusi, mācījusies, šurp atgriezos, lai strādātu par skolotāju.” Lidija ar mīlestību stāsta par savu darbu, skolēniem un kolektīvu. Tas, kā viņa rāda skolu un ko par to stāsta, vēlreiz pierāda, ka Lidija ir savā vietā. To apliecina arī Aglonas vidusskolas augstais reitings Latvijas mazo skolu grupā.
Runājot par skolas turpmāko likteni saistībā ar reformām, Lidija atzīst, ka drīzumā vidusskolā vairs nebūs skolēnu. Viņa uzskata, ka Izglītības un zinātnes ministrijas ieplānotie standarti atņems skolai audzēkņus. Taču pagaidām Aglonas vidusskolas kolektīvs cenšas nedomāt par šo problēmu. Izglītības iestādē situācija ir stabila – trešo gadu pēc kārtas vidusskolā ir vairāk nekā 50 audzēkņi, kuri šurp brauc no visa Aglonas novada, kā arī Krāslavas un Riebiņu novada.
Lidija, pirmām kārtām, ir pateicīga savam kolektīvam – tā ir saliedēta komanda: „Cilvēki veltī sevi darbam pilnībā, nežēlojot laiku. Kopā ar viņiem var īstenot visus iecerētos projektus.” Zinot, cik skolas direktore ir darbīga, pedagogi atbalsta visas viņas idejas. „Es esmu tāds cilvēks,” smejas Lidija, „nespēju palikt uz vietas, man vienmēr gribas izdomāt kaut ko jaunu.”
Kā uzaudzināt ģeniālu skolēnu
L. Šatilova joprojām apvieno administratīvo darbu un bioloģijas mācīšanu. Sešas stundas nav nemaz tik daudz, taču tās ir nepieciešamas, lai nezaudētu kontaktu ar bērniem.
Mūsdienu skolēni, salīdzinājumā ar iepriekšējām paaudzēm, ir iekšēji brīvi, atzīst L. Šatilova. „Mēs savulaik baidījāmies ienākt direktora kabinetā,’” viņa saka, „tagadējiem skolēniem nav šādu baiļu. Ja bērniem ir jautājums, piemēram, direktorei, viņi droši nāk pie manis uz kabinetu.”
Pilnu rakstu lasiet 6. februāra numurā.
Komentāri