Daugavpils mākslinieks, vairāku desmitu izstāžu kurators Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā, šo gadu iesāka ar pārsteigumu sev pašam un mākslas draugiem. Proti, viņš jaunākos darbus apkopoja izstādē „Noteiktie un nenoteiktie dialogi”, kurā skatāmi mākslinieka pirmie lielformāta darbi. Turklāt viņš uzņēmās izstādi rīkot vienā no interesantākajām un populārākajām laikmetīgo mākslinieku platformām -- Dubultu mākslas galerijā. Izstādes atklāšana notika zālē, kas izveidota dzelzceļa stacijā ar mērķi mākslu padarīt vēl tuvāku tās cienītājam. Māris atzīstas, ka dialogus var risināt ne tikai ikdienā, malkojot kafiju, bet arī caur darbu.
Palīdz bērnībā iegūtā tekstildomāšana
„Izstāde Dubultu mākslas stacijā ir lielākā laukuma ziņā, kāda man rīkota, to piepilda dialogi, izmantojot arī lielākus darba formātus. Tas ir manu stāstu turpinājums, runājot dialogā caur darbiem, kurus es pazīstu, ar kuriem esmu kopā, kuri man ir svarīgi,” saka Māris.
Pirmā personālizstāde „Mājas”, kas notika 1998. gadā toreizējā DU Mākslas galerijā, bija ienākšana mākslas apritē akvareļu valodā. No tā brīža viņš savus darbus piedāvā arī mākslinieku grupu izstādēs, izvēlas dažādu valodu -- glezniecību, tekstilu, grafiku utt. Tomēr, kā atzīst pats mākslinieks, nopietnākais pavērsiens notika 2012. gadā, kad viņš ieguva maģistra grādu grafikā un organizēja Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejā savu grafiku personālizstādi „Ceļi”. Mākslinieks pauž vērojumu: „Radot grafikas darbus, man palīdz tekstildomāšana. Tā manī ir no bērnības. Toreiz biju klāt pie audumiem, kurus vecmamma saudzīgi pārcilāja, pirms šūt kleitas. Šis zemapziņas pieredzes slānis ietekmē manus darbus. Mani interesē liela formāta darbi. Un, tā kā izstādes notiek ārpus Daugavpils, tad, radot darbus, piedomāju, kā tos transportēs.”
Vaicāts, kā top grafikas, kuras skatītāji bieži vien dēvē par gleznām, Māris atklāj noslēpumu, ka tā ir gleznieciska grafika, kas top, vienu slāni noklājot ar citu slāni, mainot toņus. Katra plate ir klāta vienā konkrētā krāsu tonī, un viens novilkums uz audekla ir viens tonis, bet nākamais tīrais krāsas slānis mijiedarbojas ar iepriekšējā slāņa krāsu toņiem. Tādi slāņi var būt 3 līdz 10 gan uz sausas, gan mitras virsmas, tāpēc darbi ir unikāli un ar krāsām piesātināti, un izstādes ekspozīcija veidojas kolorītāka, saka Māris.
Pilnu rakstu lasiet 23. marta numurā.
