Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2018. gada 22. oktobris
Pirmdiena
Airisa, Irīda, Īrisa
+2.2 °C
skaidrs laiks

Ceļš uz Sibīriju kopā ar vecotēvu

Egita Terēze Jonāne

Daugavpilietis Vladislavs Paršuta katru gadu 25. martu sagaida ar lielām pārdomām, kāpēc cilvēki cits citam nodara pāri. 1949. gadā viņš kopā ar vectēvu Ādolfu tika deportēts uz Sibīriju. Vladislavam toreiz bija tikai seši gadi.   

Izveda, jo saimniekoja savā mājā

„Mūs izveda agrā rītā ap pl. 4.00. Mājās „Kraujas”, kas atradās Silenē pie Riča ezera un kur sapņoju par lielo dzīvi, biju tikai es un vectēvs. Mamma bija aizgājusi uz Elernes baznīcu, jo todien bija Kunga pasludināšanas svētki. Viņa ceļā pavadīja divas dienas, jo vairāk nekā 40 km uz baznīcu gāja kājām, bet pusceļā atpūtās savas mammas mājās Skrudalienā. Tēvs jau 1949. gada sākumā bija apcietināts par izteikumiem pret padomju varu un atradās izmeklēšanas izolatorā Daugavpils cietumā,” atminas Vladislavs.

Tanī naktī pagalmā iebrauca pajūgs ar karavīriem, kuri steidzināja, lai vectēvs un Vladislavs apģērbjas, paņem mantas, cik var panest, un sēžas ratos. Vectēvam bija 74 gadi, viņš bija liela, spēcīga auguma vīrs, saka Vladislavs. Vectēvs tobrīd paņēmis lielu koka kasti un piepildījis ar speķi, kā nojauzdams, ka viņus izvedīs un ka speķis, kas glabājas ilgi, var glābt dzīvību.  

Toreiz karavīri esot teikuši, ka Paršutas izved mūžīgā izsūtījumā. Kāda bija Ādolfa Paršutas vaina? Nekādas, saka Vladislavs. Vectēvs saimniekoja paša izveidotā saimniecībā ar divām govīm un zirgu, kurš, iejūgts droškā, lielos svētkos saimi aizveda uz baznīcu, un dzīvoja paša celtā mājā.

Vladislavs neatminas, kāds bija ceļš no mājām, vienīgi tanī rītā viņam, mazam bērnam, šķita aizraujoši kāpt vagonā, jo tas kaut kur vedīs. Taču brauciens, kas ilga vairākas dienas, bija cilvēku sāpju un asaru klāts ceļš uz nekurieni. Cilvēki slimoja, mira, bet zaldāti mirušos, ietītus palagā vai segā, izmeta no braucošā vagona kā mantas. Iezagās bailes, ka tā var izmest arī viņu. Vladislavs klusā balsī, valdot lielo saviļņojumu, teic, ka šos baisos skatus atcerēsies līdz mūža beigām.

Bija jākļūst par kausli

Izvesto vilcienam nonākot galastacijā, Omskas apgabala Sarkatskas rajonā,  Ādolfu un Vladislavu izmitināja no māla, salmu un mēslu masas celtās barakās sovhozā nr. 46. Kamēr vectēvs strādāja lapsu fermā, tikmēr mazdēls gāja skolā. Maizi izsniedza pret kartiņām, un ik pavasari tika vārīta nātru zupa, atminas Vladislavs. Vectēvs rūpējās, lai mazdēls būtu paēdis un mācītos, un lai veļa būtu izmazgāta. Vladislava kārotākais našķis tobrīd bija cukurs, kuru lielos gabalos sūtīja radi no Latvijas. Tas tika izsniegts ar normu, taču mazā puisēna roka bieži neatļauti ielīda vectēva šuplādē un nočiepa šo kāroto saldumu.

Pilnu rakstu lasiet 23. marta numurā.