„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 23. aprīlis
Otrdiena
Georgs, Jurģis, Juris
+2.5 °C
apmācies

Ingmāra Zvirgzdiņa sabiedrotie – jaunība un labsirdība

Dinija Jemeļjanova

Uzspēlēt ģitāru, nodarboties ar snovbordu, iebraukt pagalmā ar auto sānslīdē -- tās ir lietas, ko vaļas brīžos patīk darīt prāvestam Ingmāram Zvirgzdiņam. Tomēr lielāko daļu savas trīsdesmitgadnieka enerģijas viņš velta amata pienākumu veikšanai. Ingmārs Zvirgzdiņš ir katoļu priesteris, jaunais Ilūkstes Vissvētākās Jaunavas Marijas Vārda draudzes prāvests un Ilūkstes dekanāta dekāns, kā arī Jelgavas diecēzes jauniešu kapelāns.

Sportists, aktieris un psihologs

„Jau pirmajā dienā mani sagaidīja jaunieši. Aicināja iet paslidot,” tā ir viena no lietām, kas jaunajam prāvestam iespiedusies atmiņā, atceroties savu ierašanos Ilūkstē. Ingmāram sēļu tiešums gan nav svešs, viņa vecāki nāk no Gārsenes puses. Savukārt latgaliešu atvērtība iepazīta, teju 16 gadus dzīvojot Daugavpilī un Aglonā.

„Bērnība un pusaudžu gadi pagāja traki, biju nevaldāms jaunietis,” atzīst priesteris, skaidrojot, ka uzvedības dēļ nācies mainīt skolas, „visgrūtāk bija, kad pārcēlos uz Aglonu, prom no draugiem, no pilsētas uz dziļiem laukiem.” Taču arī dzīvojot nošķirti no ģimenes, internātā, uzvedība uzreiz neesot uzlabojusies, lūzuma punkts pienācis, kad draudējusi izslēgšana arī no Aglonas Katoļu ģimnāzijas. Krīzi palīdzējusi pārvarēt ticība un vēl pamatskolas laikā radies aicinājums kļūt par priesteri.

Pēc devītās klases pabeigšanas bijis arī otrs variants – atgriezties Daugavpilī, lai saistītu savu dzīvi ar sportista karjeru. „Spēlēju futbolu, bet man patika arī brīvās cīņas,” stāsta Ingmārs, „tomēr aizbraucu uz Rīgu, lai mēģinātu iestāties Rīgas Katoļu ģimnāzijā. Necerēju, ka mani tur uzņems, bet iestājos – Dievs zina, ko dara!” Pēc šīs skolas absolvēšanas sekoja nākamā izvēle, šoreiz jau bija trīs varianti: apgūt aktiermākslu, studēt medicīnu, specializējoties psihoterapijā, vai kļūt par priesteri. Lai gan iespējas bijušas vairākas, sapratis, ka priesterībā arī varēs pielietot dažādas prasmes. Garīgo semināru gan izdevies absolvēt tikai pēc septiņiem gadiem, gadu pavadot Polijā, kā arī apceļojot Eiropu. „Man vienmēr bijusi apziņa, ka dzīvojam tikai kādus 80 gadus, un kas tad tas ir salīdzinājumā ar mūžību?” saka priesteris.

“Nestrēbt karstu”

Pēc ordinēšanas Ingmāru nozīmēja veikt vikāra pienākumus Jelgavā un organizēt jauniešiem dažādas aktivitātes. „Nodibinājām ansambli, braukājām pa koncertiem,” atminas priesteris. Pēc gada diecēzes bīskaps uzticējis vadīt draudzi, un Ingmārs kļuvis par prāvestu Tukuma draudzē. Sākumā draudze bijusi maza, bet trīs gadu kalpošanas laikā pieaugusi, Ingmārs lēš, ka šobrīd Svētajā Misē svētdienās tur pulcējas vidēji 120 cilvēki.

Ilūkstes draudzē, protams, ir citādāka situācija: „Tukumā ir 20 tūkstoši iedzīvotāju, šeit – aptuveni trīs tūkstoši.” Aktīvo katoļu šeit netrūkst, pilsētā pulcējas Alfas kursu un Marijas Evaņģelizācijas skolas grupas, novadā vairākas reizes notikušas kristīgās nometnes jauniešiem „Oasis”. „Jūtu, ka apkārtējie priesteri ir daudz ieguldījuši, šeit ir aizsākusies ticības atjaunotne. Mans plāns šobrīd ir netraucēt, katram priesterim ir sava kapacitāte, savi talanti, tāpēc Baznīca ir tik dažāda,” norāda Ingmārs.

Tiesa, plānu jaunajam prāvestam varētu būt daudz, jo viņš iecelts arī par Jelgavas diecēzes jauniešu kapelānu. Vai tas nozīmē, ka Ilūkste kļūs par diecēzes jauniešu centru? „Galvenais ir „nestrēbt karstu”,” skaidro priesteris, „plānoju apmeklēt draudzes, tikties ar jauniešiem, apzināt viņu vēlmes un vajadzības.” Tad varētu rīkot rekolekcijas jeb atjaunotnes dienas, kas palīdzētu iedziļināties ticībā, lūgšanā.

Lai to īstenotu, vispirms jāatrisina praktiski šķēršļi – draudzei trūkst telpu.

Pilnu rakstu lasiet 29. marta numurā.