28. martā Daugavpils teātrī notika šogad pirmais pasākums „Lavka”, kurš bija veltīts teātra aizkulišu dzīvei. Darbība norisinājās aiz priekškara, viesi stāstīja par sevi un atbildēja uz auditorijas jautājumiem tieši uz skatuves.
Uz soliņa, kurš šoreiz bija nokrāsots zeltītā krāsā, sēdēja Daugavpils teātra aktieris Vadims Bogdanovs, scenogrāfe un tērpu māksliniece Dace Sloka, kā arī teātra valdes priekšsēdētājs, režisors Oļegs Šapošņikovs. Viesi atzinās, ka netika gaidījuši tik lielu atsaucību, -- viņus paklausīties bija atnākuši aptuveni astoņdesmit cilvēki.
Vadims Bogdanovs mācījies Sanktpēterburgas teātra mākslas akadēmijā, strādājis M. Gorkija Samāras akadēmiskajā drāmas teātrī. Pēc kāda laika viņš nolēma pamest aktiera profesiju un pārcēlās uz Londonu, kur strādāja par oficiantu. Taču vēlēšanās spēlēt teātri izrādījās stiprāka – Anglijā viņš sāka piedalīties pašdarbības teātros, kā arī piepelnīties, filmējoties kino masu skatos, Piedāvājumu kļūt par Daugavpils teātra aktieri viņš pieņēma bez liekām pārdomām. „Kādā brīdī es sapratu, ka jādara viens darbs,” stāsta Vadims, „Daugavpilī var eksperimentēt, un tas ir ļoti svarīgi. Tajā pat laikā es uzskatu, ka teātris un kino ir pilnīgi atšķirīgas jomas, tāpēc uz kino netiecos. Mans sapnis ir nospēlēt Merkucio lomu Šekspīra lugā „Romeo un Džuljeta”.”
Dace Sloka absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmiju, gadu mācījusies Florences Mākslas akadēmijā. Dekoratores pirmā darba vieta bija Ģertrūdes ielas teātrī Rīgā, kur iestudējuma noformēšanai bija piešķirti tikai 100 lati. Māksliniece ir pārliecināta – jo mazāk līdzekļu tiek piešķirts scenogrāfijai, jo labāks ir galarezultāts.
„Lai saprastu, kā jāiekārto skatuve, ir svarīgi vairākkārt izlasīt tekstu,” pastāstīja D. Sloka, „scenogrāfam jāatšifrē autora izmantoto simbolu sistēma. Turklāt ir jāņem vērā, ka arī tukšums ir lugas telpa, tāpat kā klusums ir svarīga skaņas sastāvdaļa. Jāprot saglabāt priekšmetu, krāsas un vietas, kur notiek darbība, līdzsvars. Bīstamākais manā darbā ir izmantot dažādos iestudējumos kādas konkrētas lugas dekorācijas. Parasti tas ir visvieglākais, taču arī nepareizākais variants.”
Oļegs Šapošņikovs pēc izglītības ir psihoterapeits, bet režisors – pēc aicinājuma. Reiz viņš nolēma vairs nenodarboties ar psihoanalīzi, jo izsecināja, ka cilvēki grib ārstēties, bet nevēlas izārstēties. Taču viņš izmanto iegūtās prasmes, vadot teātri un iestudējot izrādes. O. Šapošņikovs uzskata, ka viņa darbā vissarežģītākais ir izvēle starp to, kam dod priekšroku skatītāji, un kvalitātes saglabāšanu dramaturģijā. Viņš gribētu iestudēt kaut ko dziļi psiholoģisku, taču nav pārliecināts, ka tas ieinteresēs Daugavpils publiku: „Vidējais statistiskais skatītājs Daugavpilī, diemžēl, nemainās,” konstatē režisors, „taču, tajā pašā laikā, viņš nebaidās nākt uz eksperimentāliem iestudējumiem. Tas mani ļoti priecē. Turklāt es vēl joprojām sastopu pilsētā cilvēkus, kuri nemaz nenojauš, ka Daugavpilī ir teātris.”
O. Šapošņikovam tika uzdots, droši vien, āķīgākais jautājums, -- kā vadītājam jāreaģē situācijā, ja aktieris sasirgst ar „zvaigžņu slimību”. Režisors uzsvēra, ka parasti cilvēkam ir grūti saprast, ka viņš nonācis lepnības varā. Šajā gadījumā jebkuram vadītājam jāizvērtē, kā cilvēka uzvedība ietekmē kolektīva darbu. Diemžēl parasti tamlīdzīgos gadījumos viņam nākas atvadīties no personas, kuru pārņēmusi augstprātība. Jāatzīmē, ka dažkārt tas attiecas ne tikai uz aktieriem, bet arī citiem teātra darbiniekiem.
„Lavkas” rīkotāji pateicas apmeklētājiem, sponsoriem, kā arī Daugavpils teātra kolektīvam un jau gatavo jaunu pasākumu – „tūrisma soliņu”, kurš notiks piektdien, 27. aprīlī.
