Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2019. gada 18. augusts
Svētdiena
Elena, Ellena, Helēna, Liena, Liene
+15.7 °C
daļēji mākoņains

Vaļasprieks kļuva par labu biznesu

Jeļena Maldovska // Foto: Jeļena Čursina

Tirdziņos, kas reizi mēnesī tiek rīkoti Daugavpilī, Jeļena Maldovska piedāvā glītas cepurītes un citus interesantus izstrādājumus. Smaidīgā un laipnā rokdarbniece pastāstīja "Latgales Laikam" par savu uzņēmējdarbību un to, ar kādām grūtībām saskaras mūsdienu amatnieks.

Jeļenai ir daudz aizraušanos, viena no tām – medicīna. Savulaik viņa gribēja kļūt par mediķi un daudz laika tērēja ķīmijas un bioloģijas apguvei, taču apstākļu sakritības dēļ medicīnas augstskolā neiestājās. Tagad viņa šīs zināšanas izmanto savas ģimenes ārstēšanā. "Izgāju no universitātes, apraudājos un pavisam viegli iestājos finanšu augstskolā," stāsta J. Maldovska.

Kopš tā laika visās jomās, kas saistās ar finansēm, Jeļena jūtas kā zivs ūdenī: "Zināšanas par depozītiem, kredītiem, aizņēmumiem man neviens neatņems," smejoties saka Jeļena.

Ar darbu "Krājbankā" Jeļenai saistās liktenīgi notikumi. Kad viņa aizgāja dekrēta atvaļinājumā ar pirmo bērnu, slēdza Krāslavas filiāli, kur viņa strādāja, savukārt, kad piedzima otrs bērns, tika likvidēta banka Daugavpilī. Taču šo faktu Jeļena uztvēra viegli, pēc principa "viss, kas notiek, notiek uz labu".

Kādu laiku pastrādājusi finanšu jomā, J. Maldovska saprata, ka tā pastāvīgi izraisa stresu, un viņai tā ir pārāk smaga morāli. "Tur, kur ir liela nauda, diemžēl, darbojas negatīva enerģija un ir "liela apetīte"," saka Jeļena, "jo vairāk naudas tiek piesaistīts, jo vairāk vajag, bet viss ļaunums ir no tās." Pēc darba ar naudu Jeļena jutās gluži kā iespiests citrons, un nolēma, ka labāk strādāt sev.

Pieredze un hobijs

Šūt un adīt Jeļena prata vienmēr, visas zināšanas un prasmes viņa saņēma mantojumā no vecmāmiņas. Bērnībā Jeļenu uz visu vasaru sūtīja pie viņas uz Sedu, kas atrodas netālu no Igaunijas, tur vecmāmiņa mācīja  dažādu rokdarbu noslēpumus. "Vasaras man pietika visam, izņemot šūšanu  un adīšanu, es jau septiņu gadu vecumā zināju, kā jācep maizītes, jākonservē gurķi un jāaudzē cāļi."

Vaļasprieka pārtapšana uzņēmējdarbībā sākās pēc meitas piedzimšanas – bija laiks un iedvesmas avots. Jeļena atceras, kā gribēja nopirkt meitai Alisei vienkāršu panamu. Tās, kas bija pārdošanā, viņai nepatika. Jeļena nolēma, ka pati var izgatavot nebūt ne sliktāk. Viņa nopirka visu nepieciešamo, atcerējās pamatus un noadīja cepurīti. Pēc tam viss aizgāja kā "pa sviestu" – viena draudzene ieraudzīja un palūdza noadīt, pēc tam – arī radinieki un paziņas.

Kopš tā laika viņai rokās vienmēr ir adatas – šūšanai, tamborēšanai un  adīšanai. "Tā aizrāvos, ka nav iespējams apstāties," stāsta rokdarbniece, "vēl jo vairāk, ja slavē, mani darbi patīk – tas iedvesmo." Tā tapa bērnu cepurīšu sērija ar dažādām aplikācijām – pūcēm, animācijas filmu varoņiem utt.

Pilnu rakstu lasiet 17. aprīļa numurā.