Daugavpilī jau vairākus gadu desmitus var apgūt paukošanu ar špagām, bet pirms trim gadiem aizsākās arī paralimpiskā paukošana. Šajā laikā izveidojies komandas kodols, kas regulāri trenējas trīsreiz nedēļā, savukārt pirms nopietnām sacensībām treniņu apjoms palielinās.
Apgūt jauno sporta veidu ratiņniekiem palīdzēja sporta skolas trenera Aleksandra Pļaskina vecie kontakti. Kādās sacensībās Baltkrievijā viņš sāka runāties ar savu senu draugu, paukošanas treneri Semjonu Suščinu, kurš pastāstīja par paralimpisko paukošanu. „Viņa audzēknis guva traumu un spēja pārvietoties tikai ratiņkrēslā, un tobrīd radās ideja, ka var nodarboties ar paralimpisko paukošanu, sēžot ratiņkrēslā. Semjona audzēknis pirms traumas bija sporta meistars, tāpēc rezultāti kļuva aizvien labāki, viņš izcīnīja sudrabu Pekinas paralimpiskajās spēlēs. Šo ideju Semjons piedāvāja man, turklāt tobrīd viņam jau bija 2016. gada Riodežaneiro paralimpisko spēļu čempions,” pastāstīja A. Pļaskins.
Trijos darba gados Daugavpils paralimpiešiem ir izdevies gūt gana labus rezultātus. Visaugstākais sasniegums ir Oļega Garkula-Gureviča septītā vieta pasaules čempionātā. Tas iedvesmo un vieš cerību, ka izdosies pārstāvēt Latvijas izlasi 2020. gada paralimpiskajās spēlēs Tokio.
Pašlaik ar paukošanu nodarbojas četri cilvēki, viņi visi atnāca tieši tad, kad sāka veidoties komanda. Bija ar citi interesenti, taču neviens no viņiem nevēlējās turpināt un pameta paukošanu.
Komandas dalībnieki pārvietojas ratiņkrēslā galvenokārt brieduma gados gūto traumu dēļ. Agrāk ar paukošanu viņi nenodarbojās, kā arī kopumā nebija īpaši saistīti ar sportu. Neskatoties uz vecuma starpību un atšķirīgo laiku, kas pavadīts ratiņkrēslā, viņus vieno viena doma – labāk kustēties, nevis sēdēt mājās.
Treniņi ir viens no šo cilvēku dzīves pamatiem. Viņi vairākkārt bijuši treniņnometnēs Baltkrievijā, kur viņu treniņu partneri bija paralimpiskais čempions un pasaules čempioni.
Pilnu rakstu lasiet 27. aprīļa numurā.
