Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2018. gada 23. oktobris
Otrdiena
Daina, Dainida, Dainis
+1.9 °C
skaidrs laiks

Sirdī var satilpināt visus pasaules bērnus

Anna Agapova ar audžubērniem Maksimu, Anastasiju, Emīlu, Emīliju, Edgaru un mazmeitu Evelīnu // Foto: Egita Terēze Jonāne

Anna Agapova ir pazīstama audžumamma Latgalē, divkārtēja Latgales gada balvas ieguvēja. Viņa pirms 12 gadiem iedomājusi, ka mājās pietrūkst bērnu smieklu un rotaļu.

Visur čab un grab

„Manas trīs meitas un dēls bija izauguši un devušies katrs uz savu pusi. Tatjana ar ģimeni dzīvo Anglijā, Olga -- Rīgā, Vera ir tepat Dagdā, bet Jānis strādā Daugavpilī. Māja tukša, bet es taču biju pieradusi, ka visur čab un grab. Pirmo aizbildniecībā paņēmu puisīti. Viņš jau ir pabeidzis Aleksandrovas speciālo internātpamatskolu. Pa šiem gadiem esmu bijusi audžumamma 12 bērniem. Divi bērni ir adoptēti Rīgā, bet trim bērniem jau ir 18 un vairāk gadi, un viņi brauc ciemos. Mājas durvis ir vaļā vienmēr. Bērnam jājūt, ka viņam ir ģimene, kur atgriezties,” saka Anna.  

Vaicāta, kā var ar vienādu jūtu intensitāti audzināt tik dažādus bērnus, kuri nāk ar dažādu dzīves pieredzi, A. Agapova saka, ka dzīvo ar pārliecību, ka visi bērni ir ļoti labi. „Bērniem ir maza, bet laba sirsniņa. Lai kāda būtu mamma, bērns, izdzirdējis izsmieklu skolā, metas ar dūrītēm viņu aizstāvēt. Ir ģimenes, kas neiemāca dzīvot. Kad bērns atbrauc pie mums, darām kopā visus darbus -- griežam salātus, mazgājam traukus, klājam gultu. Tagad bērni ir lieli palīgi. Lielākie pieskata mazākos, māca ēst, apģērbties, sakopt istabas, bet mazuļi, cik spēj, palīdz lielajiem. Ja man jāaizskrien uz veikalu vai Dagdas novada domi, zinu, ka viņi tiks galā. Edgars (15 gadi) saceps pankūkas, noliks mazos gulēt pusdienlaikā. Mēs visi esam maza brigāde,” saka Anna.

Mīlestībai klāt jāliek pacietība, atzīst audžumamma, esot bērni, kuri nezina, kas ir karote un labs ēdiens. Kāds bērniņš atteicies no biezpiena sieriņa, sacījis, ka negaršojot, bet, kad pagaršojis, prasījis vēl. Ir bijis arī tā, ka bērns skatās ledusskapī kā televizorā un jautā, vai to visu drīkst ņemt un ēst, jo īstā mamma viņu situsi tikai par to, ka viņš paņēmis maizes riku. Anna vairs neskaita, cik izmetusi segas, kurās bērni slēpuši pārtiku. Viņi bieži vien nezina, kā ir svinēt dzimšanas dienu. Dzīvojot pie Annas, viņiem jāpierod ne tikai pie jaunas vides, bet arī pie svētkiem.   

Pilnu rakstu lasiet 11. maija numurā.