Romualds un Ilze Krasauski Bebrenes pļavās jau palaiduši piena govju un jaunlopu ganāmpulku. Sācies jaunais vasaras cēliens, kad piena būs vairāk, nekā ziemā, un kad priekšā ir siena vākšanas un zaļbarības gatavošanas laiks. „Piens, tāpat kā maize, ir produkts, ko latvietis cēlis goda vietā vienmēr. Mūsu vecāki un vecvecāki bija lauksaimnieki, turēja govis. Mēs esam uzticīgi piena lopkopībai,” saka Ilze un atnes lielu piena krūzi, lai, kā piemetina Romualds, rīta kafija būtu baltāka, bet garša -- maigāka.
Krasausku saimniecības ganāmpulkā ir vairāk nekā 20 liellopi -- slaucamās govis un jaunlopi, kopējais piena izslaukums ir 135 tonnas gadā. Pienu iepērk Jēkabpils piena kombināts, kurš šoziem piena cenu bija samazinājis no 28 līdz 22 centiem par l litru. Tas ir liels cenas kritums, saka Romualds, taču piebilst, ka plinti krūmos nemetīs, jāstrādā tālāk.
Saimniekojot patstāvīgi, lauksaimniekam jābūt gan lopkopim, gan agronomam, gan ekonomistam, gan arī daļēji vetārstam, atzīst Ilze, pauzdama pieredzēto, ka svarīgi ir ne tikai apkopt lopiņus, bet ļoti būtiski ir laikus pamanīt, kad kaut kas nav kārtībā, kad jāmeklē palīdzība, jāprot pielāgoties mūsdienu mainīgajiem apstākļiem, izvērtēt, kad drīkst ekonomēt, bet kad -- ne. Piemēram, pirms eksperimentēt ar jauniem mikroelementiem, kārtīgi jāapsver, -- varbūt labāk palikt pie pārbaudītajiem spēka vitamīniem. Runājot par nozaru apvienošanu vienā saimniecībā, Krasausku pāris atzīst, ka, saimniekojot tikai pašu spēkiem, tas ir grūti, tāpēc graudus lopbarībai pērk no vietējiem graudu audzētājiem.
Pilnu rakstu lasiet 5. jūnija numurā.
