Šogad aprit 80 gadi, kopš mūsu pilsētu 1938. gada 11. jūnijā piemeklēja sirdis stindzinoša nelaime – karstajā vasaras dienā pilsētā izcēlās liels ugunsgrēks. Tagad par liesmu nodarīto postu vēsta vien kādreizējo ludzāniešu atmiņu stāsti, kā arī fotogrāfijās iemūžinātie mirkļi. Ludzas Novadpētniecības muzejs aicina visus interesentus uz muzeja veidoto fotoizstādi “ Ludza liesmās”, kas tika atklāta 11.jūnijā.
Par šiem notikumiem 1938. gada 1. jūlijā rakstīja žurnāls “Ugunsdzēsējs”: “1938. gada 11. jūnijā īsi pēc pl. 11.00 kriminālpolicijas uzraugs Vārpiņš, kas strādājis apriņķa policijas namā pie tirgus, palūkojies pa logu un ieraudzījis, ka turpat tuvumā no Raidas Buņimovičas koka ēkas jumta Krišjāņa Barona ielā 29 paceļas dūmi. «Buņimovičas mājā izcēlies ugunsgrēks!» viņš iesaucies un steidzies uz nelaimes vietu. Turpat tuvumā atradies arī Ludzas aizsargu pulka komandiera palīgs kapt.-ltn. Frišmanis — vietējās ugunsdzēsēju biedrības priekšnieks. Viņš nekavējoties izziņojis ugunsgrēka trauksmi un par draudošo nelaimi ziņojis Ludzas apriņķa priekšniekam A. Kārkliņam.
Baznīcas tornī iedunējušies zvani, kas iedzīvotājiem vēstījuši ugunsnelaimi. Uzraugs Vārpiņš pa to laiku uzskrējis Buņimovičas mājas bēniņos, kur novietotās sīkās mantas jau apņēmušas liesmas. Ne degošā, ne arī apkārtējo namu iedzīvotāji par draudošo postu nekā nezinājuši. Buņimoviča un viņas kaimiņiene Sverdlova mierīgi istabā sarunājušās, kad pie viņām iesteidzies uzraugs un iesaucies: «Glābjaties, māja deg!». Jau pēc 8 minūtēm degošajam namam piesteigušies Ludzas ugunsdzēsēji, kas nekavējoties stājušies pie dzēšanas darbiem. Tai pašā acumirklī gaiši uzliesmojis koka mājiņas sausais skaidu jumts un pēc īsa brīža dedzis kā pakulu pušķis. Vējš degošās skaidas cēlis augstu gaisā un metis uz tuvējām ēkām. Ugunsdzēsēji nepaspējuši pat aptvert, kad liesmas parādījušās arī tuvējo triju māju jumtos, bet no turienes pārsviedušās vēl uz citām ēkām. Pēc dažām minūtēm visapkārt jau plosījusies liesmu jūra. Ugunsdzēsējiem tūlīt palīgā piesteigusies vietējā garnizona karavīri. Palīgā steigušies arī iedzīvotāji. Ugunsgrēka dzēšanas virsvadību uzņēmies Ludzas apriņķa priekšnieks A. Kārkliņš, bet visi pārējie pilsētas darbinieki — ar Ludzas pilsētas galvu J. Spridzānu un apriņķa pašvaldību vecāko V. Sloskānu stājušies cīņā ar liesmām. Ugunsdzēsēji un kareivji darījuši visu iespējamo, bet pret trakojošo uguns stihiju viņi tomēr izrādījušies bezspēcīgi.
Karstums radījis spēcīgu viesuli. Tas gaisā rāvis ielas smiltis un pret debesīm cēlis sarkanu dzirksteļu mākoni. Gaisā lidojuši pat lielāki koka gabali. Kamēr dzēsēji ar liesmām cīnījušies Kr. Barona ielā, pienākusi ziņa, ka vējš dzirksteles pārnesis pāri pareizticīgo baznīcai aiz tirgus laukuma, un vairākas mājas jau aizdegušās apmēram 500 metru attālajā Tālavijas ielā. Mazliet vēlāk degošie skaidu gabali pārlidojuši pāri augstajam Odu kalnam un aizdedzinājuši pilsētas kvartālu, kas atrodas Ludzas Lielā ezera krastā. Redzot, ka ugunsgrēks vēršas plašumā un apdraud visu pilsētu, ludzānieši lūguši palīgā apkārtējo pilsētu ugunsdzēsējus. No tuvējiem pagastiem atsteigušies arī aizsargi, robežsargi un iedzīvotāji. Ugunsgrēka tālāko izplatīšanos tomēr vairs nebijis iespējams aizkavēt. Ūdens strūklas pat nav sasniegušas degošās mājas. Tās iztvaikojušas milzīgajā uguns svelmē. Lielais karstums ugunsdzēsējus spiedis arvien vairāk atpakaļ. Daļa ugunsdzēsēju un karavīru pulcējās Vienības laukuma tuvumā, lai pasargātu no aizdegšanās Ludzas Tautas namu un «Turības» jaunceltni. Tur apkārtējiem namiem noplēsti sausie skaidu jumti un visas ēkas nemitīgi aplietas ar ūdeni. Otra aizsardzības josla izveidota Daugavpils ielas rajonā. Līdz tuvējam ezeram karavīri un privātie iedzīvotāji sastādījuši ķēdi, kas no rokas rokā piegādājuši ūdeni namu aplaistīšanai. Apdraudētos pilsētas rajonos sargposteņos uz namu jumtiem novietojušies iedzīvotāji. Neilgā laikā sausas izsmeltas visas akas, tādēļ kareivji ūdeni pajūgos piegādājuši no ezera.
Kā pirmie palīgā piesteigušies Zilupes ugunsdzēsēji, bet pēc tam arī Rēzeknes. No Rēzeknes vairākos smagos automobiļos atsteigušies arī garnizona virsnieki un kareivji. Nedaudz vēlāk viena pēc otras atbraukušas Gulbenes, Abrenes, Kārsavas, divas Daugavpils, Madonas, Jēkabpils, Krustpils, Ilūkstes, Viļakas, Lubānas un Baltinavas ugunsdzēsēju komandas, bet ap plkst. 4.30 ar speciālvilcienu arī 5 Rīgas ugunsdzēsēju komandas: Rīgas brīvprātīgo dienesta 1865. g., Šreienbušas, Pētera, Tekstilfabrikas un Torņakalna. Ar nepieredzēto ugunsgrēku cīnījās pavisam 21 ugunsdzēsēju komanda. Kopā ar karavīriem, aizsargiem, policistiem, robežsargiem un privātiem iedzīvotājiem, dzēsēju skaits sniedzies pāri 1000.
Ugunsgrēks izplatījies neticamā ātrumā. Nepilnas divas stundas pēc tā izcelšanās viss pilsētas centrs ap Kr. Barona, Vienības, Rīgas, Baznīcas, Tālavijas, Latgales, Odu un citām ielām jau bijis liesmu pārņemts. Ne tikai koka, bet arī divstāvu mūra nami ar skārda jumtiem lielajā svelmē aizdegušies dažos acumirkļos. Kā pirmā liesmām par upuri kritusi divstāvu mūra ēka, kurā atradusies apriņķa policija un Ludzas aizsargu pulka štābs. Policisti un aizsargi tikai steigā paspējuši paķert aktus un dokumentus un novietot tos pareizticīgo baznīcā, Tirgus laukuma vidū. Tūliņ pēc tam tirgus laukuma vidū no lielā karstuma aizdegušies ugunsdzēsēju rati un izglābtās iedzīvotāju mantas. Pēc tam liesmas apņēmušas arī vienu no skaistākajiem Ludzas namiem līdzās baznīcai, kur savā laikā mitinājusies Katrīna Lielā. Pareizticīgo baznīcu drīz vien no visām pusēm ieslēgušas liesmas un parādījušās arī baznīcas tornī. Glābt dievnamu garām degošajām mājām izlauzušies Daugavpils ugunsdzēsēji. Tiem izdevās liesmas baznīcas tornī apslāpēt. Tur izdeguši vienīgi torņa smailes balsti, tādēļ zemē nogāzies lielais, zeltītais krusts. Drīz pilskalnā aizdedzies arī katoļu baznīcas lielākais tornis, un jau nākošos acumirkļos baznīca izskatījusies kā milzīgs sārts. Lielā celtne sagruvusi dažās minūtēs. Tādā pašā kārtā viens pēc otra sadeguši un sagāzušies arī pārējie lielākie nami un veikalu celtnes. Pāri ielām gāzušies telefona stabi, aizsprostojot ejas ar stiepļu režģiem. Šī iemesla dēļ pilsētas lielākajā daļā pārtraukta telefona satiksme un nebijis arī elektrības. Kaut gan vēlu, tomēr viskritiskākā brīdī ieradušies Rīgas ugunsdzēsēji. Pilsētas centra un nomales kvartāli gan bijuši jau nodeguši, bet tanī laikā pēkšņi grozījies vējš, nesot liesmas atpakaļ uz pilsētas otru pusi. Rīgas ugunsdzēsēji darbā laiduši savas spēcīgās mašīnas, ātri likvidējot vēl degošās ēku paliekas un pasargājot no aizdegšanās pārējās pilsētas daļas.
Tūlīt pēc lielā ugunsgrēka sākšanās Ludzas apriņķa slimnīcas direktora A. Sarmas vadībā Vienības laukumā noorganizēja pirmās palīdzības punktu, virs kura plīvoja Sarkanā Krusta karogs. Mobilizējis visus Ludzas ārstus, žēlsirdīgās māsas, sanitārus un aizsardzes. Palīdzības punktā sestdien izdarīja ap 120 pārsējumu apdegušiem, bet, kopā ar mazāk cietušiem, palīdzību sniedza apmēram 200 gadījumos. Cietušo tomēr būs krietni vairāk, jo daudzi pēc palīdzības griezās vietējās aptiekās un privātajā slimnīcā vai arī pārsējumus izdarīja mājās. Smagāk ugunsgrēkā cietušas trīs personas. Nikolajs Romanovskis no Kr. Barona ielas 39 apdedzinājis trešdaļu sava ķermeņa. Viņš nogādāts slimnīcā, kur uz viņa izveseļošanos liek mazas cerības. Tāpat smagas deguma brūces dabūjis Antons Gailišs no Latgales ielas 34 un Rachele Purmele no Tālavijas ielas 9. Viņa, glābjot savu iedzīvi degošā mājā, kritusi un pārlauzusi labo kāju. Ugunsdzēsēji, karavīri un policisti, dzēšot degošās mājas, pierādījās ļoti pašaizliedzīgi un disciplinēti. 4 policistiem bija dots rīkojums izpildīt uzdevumu kādā liesmu pārņemtā pilsētas kvartālā. Drīz tur pat tuvumā sāka degt viņu mājas. Policisti tomēr negāja tās dzēst, bet palika uz vietas pildīt savu pienākumu. Līdzīgā kārtā uzupurējās arī vairāki Ludzas ugunsdzēsēji. Viņi līdz pēdējam darīja savu darbu un asarām acīs noraudzījās, ka mazliet tālāk liesmas aprij viņu mantu. Tāpat pašaizliedzīgi plkv.-ltn. Vīksnes vadībā strādāja karavīri, kas sargāja māju jumtus un glāba panikas pārņemto iedzīvotāju mantas. Karavīri devās iekšā degošās mājās, kamēr vien tas bija iespējams. Karavīri tad glābās, lecot ārā pat pa otrā stāva logiem».
