Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2018. gada 13. decembris
Ceturtdiena
Lūcija, Veldze

Sēņotāji cer uz labu sezonu

Mihails Siļčonoks un Polina // Foto: Anatolijs Krilovs

Pēc ilgstošā sausuma, kas sagādājis milzu problēmas lauksaimniekiem, nedaudz nolija, pēc kā Daugavpils tirgū parādījās pirmās gailenes – pavisam nedaudz, dārgas, taču ļoti gaidītas.

Sēņu karalis

Tajevsku ģimene – dzīvesbiedri Svetlana un Sergejs, dēli Vadims, Maksims un meita Polina dzīvo lauku mājās „Sarmas” Vesalienas pagastā Daugavpils novadā. Turpat blakus atrodas birzs. Ik gadu gan pieaugušie, gan bērni lasa sēnes. Vecāki nodod zināšanas jaunajai paaudzei – kad, kur un kādas sēnes var lasīt, bet kādām labāk mest līkumu.  

Polina, neskatoties uz savu vecumu, jau lieliski orientējas sēnēs, jo īpaši labi pazīst gailenes: „Tās nesajauksi ar citām sēnēm. Gailenes ir dzeltenas, un tās neēd tārpi. Mamma man iemācīja atšķirt īstās gailenes no neīstajām.”

Protams, vienu mežā vecāki viņu nelaiž. Svetlana teic, ka meita ir ļoti acīga. Kamēr pārējie meklē, šai jau sēne rokā.  

Daudzi gardēži gailenes neatzīst – lai arī tām ir daudz labu īpašību un skaista krāsa, tomēr pietrūkst izteiktas garšas, kāds, piemēram, ir beciņām vai baravikām.  

Tartaka ciema iedzīvotāju Mihailu Siļčonku var droši saukt par gaileņu karali. Viņam uz šīm sēnēm ir laba oža, bet savas sēņu vietas Mihails neatklāj. Nesen Mihails viens pats savāca veselu spaini gaileņu. Daļu izdalīja paziņām, daļu pagatavoja vakariņās.  

Ejot uz mežu, viņš zina, ka ar tukšu grozu mājās neatgriezīsies: „Šīs pirmās gailenes ir tikai sēņu sezonas sākums. Lai arī nolija, mežs nav pietiekoši izmircis, lai augtu sēnes. Sauss... Iepriekšējos gados mēs ar sievu savācām tik daudz gaileņu, ka tās nodevām uzpircējiem.”  Pašam Mihailam gailenes īpaši negaršo, viņš tās uzskata par bezgaršīgām.  

Pilnu rakstu lasiet 3. jūlija numurā.