Nogurums, tulznas, zaudēta balss -- kas tas tāds? Tādu retorisku pretjautājumu Latgales un Sēlijas iedzīvotāji pauda „Latgales Laikam”, iztaujāti, kā viņiem izdevās sarūpēt grandiozus, krāšņus, ļoti emocionālus XXVI Vispārējos latviešu Dziesmu un XVI Deju svētkus.
Naujenes pagasta kultūras centra vidējās paaudzes deju kolektīva „Dveina” dejotāja Silvija Baļčūne ar vīru Aivi dejo no kolektīva dibināšanas brīža. Stāstot par iespaidiem, Silvija atzinās, ka piedzīvojusi dziesmusvētku adrenalīnu. „Mēs ar vīru dejojām dziesmusvētkos 1998. gadā. Toreiz es pārstāvēju Preiļu valsts ģimnāziju, bet Aivis -- Latvijas Nacionālo aizsardzības akadēmiju. Un šogad, pēc 20 gadiem, mēs jau dejojām kopā Latvijas simtgades dziesmusvētkos un „Dveinā”. Tas ir ļoti draudzīgs, jautrs kolektīvs. Dziesmusvētkos nokļuvām paralēlajā realitātē. Tas bija mazs atvaļinājums, spēka deva garam un miesai. Naktsmītnes, ēdināšana, transports, mēģinājumi, koncerti, atpūta -- viss bija organizēts ļoti labi. Tie bija lieli svētki gan dalībniekiem, gan skatītājiem,” atzina Silvija.
Krāslavas kultūras nama vidējās paaudzes deju kolektīva „Jautraviņa” dejotājs Ivars Geiba dziesmusvētkos piedalījās pirmo reizi: „To nevar pastāstīt vārdos. Dziesmusvētki ir jāpiedzīvo. Man paveicās dejot lielākajos dziesmusvētkos to pastāvēšanas vēsturē. Viss bija organizēts teicami. Mēs, tūkstošiem dejotāju, dejojām plecu pie pleca un vienotā solī gan mēģinājumos, gan koncertos. Iepazināmies ar Nīcas un Stokholmas latviešu biedrības (Zviedrija) kolektīvu, kuri dejoja blakus. Piedzīvoju emocionālu lidojumu. Pārliecinājos, ka latviešu tauta ir stipra un vienota.”
Pilnu rakstu lasiet 13. jūlija numurā.
