Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2018. gada 18. novembris
Svētdiena
Aleksandrs, Brīve, Doloresa
+2.6 °C
neliels lietus

Festivālā „Dinaburga 1812” lietus netraucēja ne dejot, ne duelēties

Aleksandrs Rube

No 13. līdz 15. jūlijam Daugavpils cietoksnī norisinājās IV Starptautiskais vēstures rekonstrukcijas klubu festivāls “Dinaburga 1812”. Kopumā pasākumā formāts nebija mainīts, taču šogad tika ieviestas dažas interesantas izmaiņas.

Piemēram, ampīra balle piektdien tika pārcelta no cietokšņa parka uz Marka Rotko centra pagalmu, pie vaļņiem pirmo reizi notika duelis ar pistolēm, bet galvenajā notikumā - aplenkuma inscenējumā tika izmantota smagā artilērija. Festivālā piedalījās 17 vēstures rekonstrukcijas klubi - vairāk nekā 150 dalībnieki no Latvijas, Lietuvas, Polijas, Vācijas, Baltkrievijas un Krievijas. Pasākumu veiksmīgi papildināja provianta noliktava Nikolaja ielā 9, kur viesi varēja apskatīt mākslas darbu, senlaicīgu tērpu un antikvariāta ekspozīciju.

Iepriecināja tas, ka festivālā piedalījās klubs „Krievu-vācu leģions” no Leipcigas (Vācija), kuru vada viens no Napoleona karu perioda rekonstrukcijas pamatlicējiem Eiropā Franks Hublers. Viņš arī atzīmēja, ka Daugavpils cietoksnis ir unikāla vērtība.

„Cilvēki mums vienmēr jautā, kāpēc jūs spēlējat karu – tas taču ir briesmīgs,” teica F. Hublers, „jā, tā ir. Taču mēs ar savu piemēru rādām, kāpēc tas ir briesmīgs. Mēs esam ienaidnieki kaujas laukā, bet pēc kaujas mēs esam draugi neatkarīgi no formastērpa. Pēc kaujas mēs rādām, kā var mierīgi dzīvot Eiropā. Politiķiem vajadzētu mācīties no šī piemēra.”

Interesanti viesi bija arī kara vēstures asociācijas „1. Lietuvas dižkunigaitijas Lielhetmaņa kājinieku pulks” dalībnieki no Ukmerģes. Viņi jau ir piedalījušies festivālā, taču šoreiz nolēma doties vairāku dienu (6.-14. jūlijs) pārgājienā no Utenas, mērojot 100 kilometrus, tērpušies vēsturiskajā formastērpā. Kluba biedrs Julis Zarecks pastāstīja „Latgales Laikam”, ka pēc pirmajiem šādiem pārgājieniem viņi nolēma iet nevis pa asfaltu, bet lauku ceļiem un meža takām, jo gandrīz ikviens autovadītājs uzskatīja par vajadzīgu pasignalizēt un nofotografēties kopā ar viņiem.

Pilnu rakstu lasiet 17. jūlija numurā.