Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2019. gada 17. novembris
Svētdiena
Hugo, Uga, Uģis
+8.7 °C
apmācies

„Stipri nosauļojies čangalis” ar teicamām latviešu valodas zināšanām

Malinka indiešu restorānā Rēzeknē, kurš Latgalē atgādina par tālo dzimteni // Foto: Jeļena Čursina

Šrilankā dzimušais Kavšantha Malinka Rambadagalla dzīvo Latvijā kopš 2000. gada. Šeit viņš ieguvis medicīnisko izglītību un jau vairākus gadus strādā par neiroķirurgu Rēzeknes slimnīcā.

Individuāla pieeja

K.M.Rambadagalla atbrauca uz Latviju ar vienu vienīgu mērķi – studēt medicīnu. Stāstot par mācību vietas izvēli, Kavšantha uzsver, ka tobrīd Latvija viņam derēja pēc visiem kritērijiem, - Eiropas valsts, jo studēt šrilankietis vēlējās tieši Eiropā, turklāt izglītība šeit bija gana kvalitatīva, kā arī ne pārāk dārga.

Tas, ka viņš palika Latvijā, ir liktenīga apstākļu sakritība. Kavšantha netaisījās šeit apmesties uz dzīvi un, pabeidzis augstskolu, aizbrauca. Sākumā stažējās Īrijā un gatavojās tur arī strādāt, taču tolaik Kavšantham nebija iespējas strādāt kā patstāvīgam konsultantam - neiroķirurgam un patstāvīgi operēt. Kavšantha mēģināja atgriezties dzimtenē un sākt darbu savā specialitātē tur, bet, diemžēl, saskārās ar diskrimināciju un dažādiem principiem, piemēram, ja neesi gribējis iegūt izglītību Šrilankā, tātad darbs šeit nav tev piemērots. Dodoties uz Eiropu, Kavšantham nenāca ne prātā, ka tā varētu notikt, viņu vadīja vien jauniešiem piemītošais pretestības gars un vēlme aizbraukt tālāk no dzimtajām mājām un vecākiem. Mātei Kavšantha piekāpās tikai vienā ziņā – viņa vēlējās, lai dēls kļūtu par ārstu, lai gan pats sapņoja par jurisprudenci.

 

Foto no K. M. Rambadagallas arhīva

Īrijā nodibinātie sakari ar latviešiem viņu aizveda uz Rēzekni. Pirmais, kas Kavšanthu sajūsmināja jaunajā darba vietā un noteica izvēli, bija tas, ka Rēzeknē Kavšantha varēja patstāvīgi uzsākt darbu, kā arī patstāvīgi operēt. Rēzeknes slmnīcā bija ļoti labi darba apstākļi un augsta līmeņa iekārtas, ar kuras viņš izmanto savā darbā. Kavšantha uzskata, ka Latvija, iestājoties Eiropas Savienībā, ir ļoti daudz ieguvusi, tostarp arī medicīnas jomā, - tas dod iespēju strādāt un attīstīties. Šrilankietis stāsta – kad reiz esot parādījis Rēzeknes slimnīcas operāciju zāli savam kolēģim Vācijā, viņš bijis ļoti pārsteigts, ka šādas supermodernas iekārtas ir Latvijas mazpilsētā. Pēc vairākiem gadiem, vērtējot darba vietas izvēli, Kavšantha atzīst, ka Latvijas pasniedzēji ir iemācījuši viņam pašu galveno – pareizi izprast ārsta darba pamatus. „Individuāla pieeja katram pacientam, darot visu iespējamo, lai cilvēkam palīdzētu, turklāt vienlaikus apzināties savas iespējas un nedomāt, ka esi Dievs,” tāds ir viņa darba princips.

Rast kopēju valodu

Latviešu valodu Kavšantha sāka mācīties tūlīt pēc ierašanās Latvijā un apguva to ļoti veiksmīgi, jo Latvijas Universitātē bija labs un stingrs pasniedzējs, kā arī pats vēlējās kontaktēties ar vietējiem iedzīvotājiem, jo īpaši daiļā dzimuma pārstāvēm.

Turklāt Latvijā Kavšantham patika ne tikai meitenes. Savus pirmos iespaidus par valsti viņš stāsta ar sajūsmu, jo toreiz bija ļoti izbrīnīts. Lidojot uz Latviju, šrilankietim bija stereotipisks priekšstats,  - postpadomju valsts, iespējams, ne visai attīstīta, kur pa ielām braukā tikai „žiguļi”. Taču, iepazinis Latviju tuvāk, viņš jutās neizsakāmi pārsteigts, cik ļoti stereotipi atšķīrās no patiesības.

Sākumā bija sarežģīti, jo šeit ir pavisam citādi cilvēki, klimats utt., taču viņš pierada diezgan ātri. Tagad Kavšantha mācās krievu valodu, taču uzskata, ka nedara to ar pietiekamu degsmi. Krievu valoda nepieciešama darbam, dakteris Rambadagalla uzskata, ka veiksmīgai ārstēšanai jānodibina labs kontakts ar pacientu. „Ārstam un pacientam ir ļoti labi jāsaprotas un jāveido uzticības pilnas attiecības,” viņš uzskata. Kavšantha pat jūtas glaimots, ka uz pieņemšanu atnāk sirmgalve, kura, slikti zinot latviešu valodu, tomēr cenšas runāt ar viņu latviski. „Tātad viņa mani ciena, tāpēc man, cienot viņu, jārunā krieviski.”

Pastāv uzskats, ka cilvēks zin valodu, ja prot tajā jokot – dakterim Kavšantham ir lieliska humora izjūta un to pierāda viņa latviešu valodas prasmes. Kavšantha stāsta, ka, kārtojot eksāmenu Latvijas pilsonības iegūšanai, pieļāvis muļķīgu kļūdu, - himnā vārda „dēli” vietā uzrakstījis „dēļi”. Eksāmenu nācās kārtot vēlreiz, toties viņš uz visiem laikiem iegaumējis, kā ir pareizi.

 

Dzimtā sala

Latviju saucot par mājām, Kavšantha Malinka Rambadagalla atzīst, ka Šrilanka joprojām ir vieta, kur aizritējis brīnišķīgais bērnības un jaunības laiks. Pašlaik tur dzīvo viņa tēvs, jaunākā māsa un daudzie radinieki, kurus viņš cenšas apciemot vismaz reizi gadā. Kavšantham ir 25 brālēni un māsīcas, tāpēc ģimenes kopā sanākšanas viņš atceras kā trokšņainus un jautrus svētkus. „Ģimenes svētkos nekad nav bijis mazāk par 50 cilvēkiem,” smaidot saka Kavšantha. Taču tagad viņam ir tāds darbs, ka ir diezgan grūti izbrīvēt laiku radu apciemošanai, jo lielāko daļu brīvā laika ārsts izmanto kvalifikācijas celšanai. Viņš pastāvīgi cenšas sekot tam, kā rit dzīve Šrilankā, un ik dienu, izlasījis Latvijas ziņas, ielūkojas arī dzimtenes ziņu portālos.

Malinka piedzima vienā no senākajām galvaspilsētām Kandi, kuru ieskauj gleznaini kalni. Bērnība bija brīnišķīgs un bezrūpīgs laiks, lai gan ģimenei nācās mainīt dzīvesvietu. Tēvs bija inženieris un kādu laiku, aptuveni sešus gadus, ģimene dzīvoja Āfrikā – Zambijā. Kavšantham labi padevās valodas, tās nostiprināja arī zēnu privātskolā iegūtās zināšanas. Mācības notika viņa dzimtajā singāļu valodā, taču pēc angļu sistēmas, kurai raksturīga savdabīga „dresūra” un liela vērība tiek veltīta eksaktajām zinātnēm un sportam, tāpēc audzēkņi iegūst labu fizisko formu.

Saikni ar dzimteni Kavšantha saglabā arī ar vienkāršu un ikdienišķu lietu, piemēram, Šrilankas nacionālo ēdienu palīdzību. Viņš gatavo pats, kā arī iemācījis sievu Martu, turklāt šrilankiešu virtuvei raksturīgās garšvielas un rīsus var nopirkt Latvijas veikalos. Jāpiebilst, ka daktera Rambadagallas ēdienkartē rīsiem jābūt katru dienu.

Par pieķeršanos dzimtenei liecina arī hobiji un aizraušanās, kuri nāk līdzi no bērnības. Piemēram, viens no populārākajiem Šrilankas sporta veidiem-  krikets.

Mājas tagad ir Latvijā

Vietējie iedzīvotāji nereti uzdod jautājumus, no kurienes viņš ieradies un ko Kavšantha dara Rēzeknē. Ar viņam piemītošo lielisko humora izjūtu Kavšantha atbild, ka ir vietējais čangalis, tikai stipri iededzis. Turklāt pilsētas iedzīvotāji viņu jau labi pazīst un tamlīdzīgus jautājumus uzdod aizvien retāk.

Kavšantha jau tik sen dzīvo Latvijā, ka ir labi iepazinis vietējos iedzīvotājus. Viņaprāt, Latvijas cilvēkiem piemīt tāda lieliska īpašība kā prasme draudzēties, vēl jo vairāk tāpēc, ka šeit cilvēki ir diezgan atturīgi un nevēlas uzreiz dibināt jaunas pazīšanās un komunicēt. „Bet, ja viņi sāk draudzēties, tad tas ir pa īstam,” sajūsmināti saka Kavšantha.

Viņš ir ievērojis arī negatīvās vietējās nacionālās iezīmes, piemēram, „prasmi” visu laiku par kaut ko sūkstīties. Viņam šī pastāvīgā žēlošanās ir sveša. Kavšantha sevi dēvē par „pasaules pilsoni” un uzskata - ja cilvēku kaut kas neapmierina vietā, kur viņš dzīvo, tad jāmaina vai nu šī vieta vai arī attieksme pret to. Taču Malinka uzsver, ka Latvija tagad ir viņa mājas. „Šeit man ir meita, sieva, draugi, darbs – esmu šīs valsts pilsonis,” viņš saka.

Dakteris Rambadagalla uz visu raugās pozitīvi, dzīvi uztver kā brīnišķīgu dāvanu, par kuru ir jāpriecājas. Tāpat viņš vērtē arī pašreizējo situāciju Latvijas medicīnā. Kavšantha piekrīt, ka ārsta darba alga šeit, varbūt, nav gluži adekvāta, jo īpaši salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. Taču, viņaprāt, ja cilvēks ir labs speciālists un grib strādāt, šeit ir visas iespējas, kā arī var nopelnīt. „Ļoti žēl, ka mediķi brauc projām no šejienes. Latvija ir brīnišķīga valsts, kurā ir bauda dzīvot,” saka Kavšantha Malinka Rambadagalla, „Latvijai ir kur tiekties, turklāt galvenais ir novērtēt to, kas jau ir, un turpināt attīstīties.”