Dagdas pāris Gaida un Vincentijs Augustovi ir pazīstams skolotāju pāris, kas pagājušā gada nogalē svinēja zelta kāzu jubileju. Taču šovasar viņi kļuva vēl atpazīstamāki, pateicoties Dagdas Tautas nama vokālās grupas „Solversija” videoklipam „Vēl laika daudz”.
Gaida un Vincentijs Augustovi atnāk uz interviju mazliet samulsuši, saka, ka kautrējas spoguļoties laikrakstā un ka esot gana daudz citu jauku pāru, par kuriem vajadzētu pastāstīt. Solvita Plivča, kura kolektīvu „Solversija” vada jau 15 gadus, pasniegdama kafiju un kliņģeri, tomēr iedrošina Augustovu pāri ar vārdiem, ka viņu 50 kopā pavadītie gadi ir ne viena vien videoklipa vērti.
„Ideja par klipu bija jau sen. Pavasarī, godinot Dagdas novada kāzu jubilārus, ievērojām skaisto, sirsnīgo Augustovu pāri. Kad nolēmām filmēties, grupas „Solversija” dalībnieki vienā balsī teica, ka jāaicina viņi. Esam ļoti pateicīgi Gaidai un Vincentijam, ka piekrita filmēties. Videoklips internetā tika ievietots jūlijā un jau guvis lielu atsaucību. Tas ir Augustovu pāra nopelns, jo viņu jūtas ir patiesas,” uzsver Solvita.
Kāpēc 20 cilvēki nevar padzirdināt vienu zirgu
Latgales puisis Vincentijs, nācis no Andrupenes pagasta, un Sēlijas meitene Gaida no Neretas satikās 1963. gadā toreizējā Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā Fizikas un matemātikas fakultātē. Abi visus studiju gadus sēdējuši vienā solā, pēc studijām abi, ar matemātikas skolotāja diplomu kabatā, atbraukuši uz Dagdas vidusskolu, kas ir viņu pirmā un vienīgā darba vieta.
Skolotāju darbs, kuru Augustovu pāris nodēvēja par misiju un kas ilga vairāk nekā 40 gadus, ir uzdāvinājis vērtīgus satikšanā mirkļus ar skolēniem un kolēģiem, kuri, sastapti uz ielas, labprāt ar Gaidu un Vincentiju kavējas atmiņās. „Skolotāja darbs ir apdāvinošs. Neesam rēķinājuši, bet varētu būt, ka mēs abi esam izskolojuši dažus simtus absolventu. Kad atbraucām strādāt uz Dagdu, vidusskolā katrā vecuma grupā bija 2 latviešu un 2 krievu mācību valodas klases. Mums bija tikai labi bērni. Katra jauna diena ir citādāka, lai gan, šķiet, mācāmies no vienām un tām pašām grāmatām,” novērojis Vincentijs. Gaida piebilst: „Esam notikumu virpulī un, atrodoties jauniešu vidū, jūtamies garā jauni.” Vienīgās skumjas, kas iezogas abu balsīs, ir stāstījumā par mūsdienu modi ievērot bērna brīvību, nesasaistot to ar pienākumiem un maziem darbiem, un ieviest IT tehnoloģijas, nenodrošinot kontroles pasākumus, kas neveicinātu atkarību no datora un mobilā tālruņa.
Vincentijs pastāstīja kādu pārliecināšanas recepti: „Bērniem ne vienu vien reizi jautāju, vai jūs vienatnē varat padzirdināt 20 zirgus. Viņi smējās, nu protams, ka varot. Turpināju tincināt tālāk - bet vai 20 cilvēki var padzirdināt vienu zirgu, ja tas negrib dzert. Un bērni samulsa. Ja bērns negribēs mācīties, simts profesori var stāvēt klāt, taču nespēs viņu pārliecināt, ja vecāki jau no bērnības nav teikuši, kāpēc jāmācās. Tāpat arī valdībai jābūt gudrai. Esmu pret sešgadīgo izglītošanā skolā, jo viņi nav tam gatavi psiholoģiski, un obligāto vidējo izglītību, jo ir taču bērni, kuriem mācības padodas smagi, taču viņi var būt brīnišķīgi mūrnieki vai atslēdznieki. Mājasdarbi gan jāuzdod, jo tas nostiprina prasmes strādāt patstāvīgi.”
Pilnu rakstu lasiet 17. augusta numurā.
