Par Vīgantu jeb Luknas ciema dzīvības atslēgu var uzskatīt cūkkopību - jau gandrīz 25 gadus šeit darbojas a/s „Latgales bekons”. Pērn jūlijā uzņēmums piedzīvoja krīzi, pēc kuras, varēja šķist, tam neizdosies atkopties, taču nu tiek plānots atsākt cūku audzēšanu. Par to, ka atdzimšanu piedzīvos arī ciemats, vietējie spriež skeptiski.
Āfrikas cūku mēra uzliesmojums a/s „Latgales bekons” pārsteidza pagājušā gada jūlijā. Cūku novietnē tika izsludināta karantīna, un piecu dienu laikā tika likvidēti gandrīz seši tūkstoši dzīvnieku. Uzņēmuma glābiņš izrādījās gaļas pārstrādes ražotne, kas tika atklāta vien divus mēnešus pēc nelaimes. Cehā, kas izveidots bijušās ēdnīcas telpās, tagad tiek pārstrādāta un kūpināta gaļa, ko piegādā dažādi audzētāji. Turpat produkciju var arī iegādāties.
„Labi, ka ir veikals. Pēc gaļas uz šejieni brauc arī no Daugavpils,” stāsta pārdevēja Valentīna. Viņa ciemā dzīvo teju visu dzīvi, tāpēc uzskata, ka krīze „Latgales bekonā” nebūt nav bijusi izšķirošais iemesls tam, ka ciemats šobrīd ir izmiris. „Daudzdzīvokļu mājās palikuši tikai pensionāri, dažas ģimenes. Tāpat kā citur, arī no šejienes visi dodas prom - uz ārzemēm,” skaidro Valentīna. Turklāt liela daļa „Latgales bekona” darbinieku nemaz nav bijuši vietējie. Kopējais darbinieku skaits uzņēmumā sarucis no 70 līdz 30. Jaunajā cehā ražošana mehanizēta, tāpēc darba vietu šeit nav daudz.
Cehs un veikals atrodas ciema daļā, kur agrāk bija bērnudārzs, kultūras nams. No pašvaldības iestādēm palikusi vien bibliotēka, trīs reizes nedēļā šeit darbojas grāmatu izsniegšanas punkts. Savukārt iepretī ceham, ceļa otrā pusē, atrodas veca graudu kalte, ko ieskāvis latvāņu biezoknis. Kalte pieder SIA „Agraris”, kas šeit ierīkojusi sēklu bāzi. Uzņēmuma vadītājs Aleksandrs Harlamovs skaidro, ka ikdienā darbinieki tur nav nepieciešami, bet atsevišķiem darbiem tiek noalgoti vietējie. Arī ar latvāņiem kaltes īpašnieks cenšas cīnīties, nesen tie pļauti ar speciālu tehniku, kas kaitīgajiem augiem piekļūst arī grāvjos, taču ar to vien nepietiek.
Latvāņi ir ne tikai privātīpašnieku, bet arī pašvaldības problēma. Aģentūras „Višķi” direktors Valentīns Šnitko skaidro, ka pašvaldībai piederošajās teritorijās latvāņi tiek regulāri nopļauti, bet ne visi privātīpašnieki to dara tikpat bieži. Vēl Vīgantos aģentūra nesen nokārtojusi daudzdzīvokļu ēkas „Vīganti Nr. 4” ierakstīšanu Zemesgrāmatā – pērn tai atjaunots jumta segums un uz turieni pārvietoti citu pustukšo ēku iedzīvotāji. Nākamgad plānots turpināt tās remontu, iespējams, piedāvājot dzīvokļus arī „Latgales bekona” darbiniekiem. Trīs daudzdzīvokļu ēkas ciemā ir iekonservētas.
„Tie, kas aizbrauca, vairs neatgriezīsies,” uzskata Sergejs, kam vienā no iekonservētajām ēkām atrodas vecāku atstātais dzīvoklis. Viņš Vīgantos iegriežas pāris reizes gadā, un redzētais viņu nemudina to darīt biežāk. „It kā no Daugavpils, kur strādāju, līdz šejienei ceļš nav slikts, bet nedomāju, ka meklētu lauku īpašumu šeit,” norāda bijušais Vīgantu iedzīvotājs.
Kvalitatīvs ceļš nereti ir izšķirošais faktors uzņēmējiem, tāpēc pērnā gada beigās Daugavpils novada dome iesniedza projektu degradēto teritoriju revitalizācijas programmā cerībā saņemt finansējumu, lai atjaunotu Vīgantu-Peipiņu ceļu - uzklātu asfalta segumu piecu kilometru garajā posmā no šosejas līdz ciemam. Ja tas tiks apstiprināts, darbi sāksies nākamgad.
