„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 28. marts
Ceturtdiena
Ginta, Gunda, Gunta
+10.7 °C
apmācies

Subatē apskatāma sakrālā pērle

Altāra fragments // Foto: Egita Terēze Jonāne

Subates luterāņu draudzes priekšnieci Inesi Ziediņu veicas satikt brīvā brīdī, kuru viņai esot maz. Citā laikā saruna izpaliktu, jo atbrauks kārtējā ekskursantu grupa. „Vasarā baznīcas durvis veru vaļā gandrīz katru dienu, tikai ziemā ir klusāk. Cilvēki atbrauc un negrib braukt projām, saka, ka ieraudzījuši sakrālo pērli. Subates luterāņu baznīca patiešām ir unikāla ar savu vēsturi un savdabīgo kokgriezumu interjeru,” saka Inese, izrādot dievnamu un stāstot par tā vēsturi.

Pirmie iedzīvotāji Subatē un tās apkārtnē bija luterāņi, bet pirmais luterāņu dievnams bija no koka un atradās Subates pilsētas daļā, kuru dēvēja par Vecsubates miestu. Toreiz tilts nošķīra miestu no laukiem jeb Prodes muižas un abiem Subates ezeriem. Kad 17. gadsimtā Eiropā sākās starpkonfesionāli nemieri, Vecsubates miesta īpašnieks Gothards Ksavers Zībergs kopā ar saviem zemniekiem pārgāja katoļticībā, līdz ar to arī dievnams pārtapa par katoļu baznīcu.

„Luterāņi noprotestēja grāfa lēmumu un pārgāja pāri tiltam uz Prodes muižu, kur saimniekoja muižnieki Osteni-Sakeni. Viņi iedeva naudu jaunas mūra baznīcas celtniecībai. Būvdarbi ilga nepilnu gadu, un jau 1686. gadā luterāņi atkal varēja lūgt Dievu savā dievnamā. Turklāt luterāņi 100 gadus tiesājās Varšava tiesā par Vecsubates miesta baznīcas atgūšanu, taču, kad tiesa atdeva īpašumu, viņi pateica, lai baznīca paliek katoļiem. Visā, ko darīja luterāņi un katoļi, bija jūtama tāda kā neredzama konkurence, bet tas attīstīja Subati. Tāpat pilsētas attīstībā liela loma bija ebrejiem, vecticībniekiem un pareizticīgajiem. Luterāņi, tāpat kā katoļi, ilgus gadus nespēra savu kāju svešajā teritorijā, bet. ja viņi gribēja satikties ar radiem, apstājās tilta vidū, parunājās un katrs gāja uz savu pusi. Makšķerēt gan makšķerēja abos ezeros, jo bija norunāts, ka ezeri pieder visiem,” teic Inese. 

Inese Ziediņa pie altāra, fonā - Svētais vakarēdiens

Inese rāda, ka 17. gadsimtā no liepas koka izgrebtās eņģeļu un apustuļu figūras, kas tapušas Stelmuižas amatnieku darbnīcā, ir piestiprinātas ar koka tapām, nevis naglām.

Pilnu rakstu lasiet 7. septembra numurā.