„Aiz upes Aizupieši” – tā saucas grāmata, kurā tās autore kalupiete Ģertrūde Rasnače raksta par savas dzimtās sādžas ļaužu likteņiem un savu bērnību. Nupat grāmata ir nonākusi lasītāju rokās. „Neesmu rakstniece, bet rakstītāja. Rakstot grāmatu, man brīžiem šķita, ka es ar vārdiem gleznoju,” saka grāmatas autore un aicina lasīt šo darbu kā romānu, piemetinot, ka visi notikumi, personāži un dati tajā ir īsti, nekas nav izdomāts. Grāmatā minēti vairāk kā 600 uzvārdi, vismaz 200 gadu skaitļi un tikpat daudz notikumu.
Pētniece kopš bērnības
Aizupieši ir sādža jeb latgaliski ‘sola’ Kalupes pagastā, kur viņas vecāki 1955. gadā nopirkuši māju. Te abām ar māsu Māru aizritējusi viņu gaišā un bezrūpīgā bērnība un skolas laiks, te joprojām dzīvo Ģertrūdes māmuļa un pati grāmatas autore. Taču ar Aizupiešiem saistīts ne tikai viņas ģimenes stāsts.
Ar novadpētniecību Ģertrūde aizraujas visu dzīvi, varētu pat teikt – kopš bērnības, kad mēdza staigāt pa kapsētu un studēt uzrakstus uz kapakmeņiem. „Cilvēka dzīve ir ieprogrammēta šajos divos gada skaitļos – dzimšana un miršana. Taču cilvēks ir liela personība, vienā eksemplārā,” saka Ģertrūde. Interese par cilvēku likteņiem turpinājusies arī vēlāk, kad labprāt uzklausījusi kaimiņu dzīvesstāstus.
Pirms vairāk nekā desmit gadiem Ģertrūde nolēmusi nopietnāk pievērsties savas dzimtas radu rakstu izpētei, izstudējusi baznīcu grāmatas un rezultātā ievākusi milzum daudz datu ne tikai par savu, bet arī citām sādžas dzimtām. Pamazām radās doma rakstīt grāmatu. Par atskaites punktu ņēmusi 1897. gada tautas skaitīšanu, kad Aizupiešos dzīvoja 20 saimes. Meklējusi dzimtu atvases, rezultātā izdevies uzrakstīt desmit likteņstāstus. Neizticis arī bez starpgadījumiem, kad datorvīrusa dēļ trīs likteņstāsti zuduši uz neatgriešanos.
Ģertrūde Rasnače ir pateicīga saviem stāstniekiem Vijai Dzenei, Viktoram un Jāzepam Vingriem, Jurim Somam, Bronislavam Kokinam, Kornelijai Jonānei, Valentīnai Vanagai, Broņislavai Mukānei, Leontīnai Kovaļevai, Domicellai Somai un Domicellai Kurpniecei, kā arī Vladislavam Valpēteram, kurš iztulkojis no krievu un poļu valodas Kalupes baznīcas grāmatas. Daudzi stāstnieki nu jau ir aizsaulē, bet viņu stāsti dzīvo grāmatā.
Dzīve bez elektrības un interneta
Sādžas ļaužu likteņstāsti tapa vismaz četru gadu garumā. Kad darbs bija pabeigts, pašai šķitis, ka grāmata sanāk ļoti traģiska, un tas ir arī pašsaprotams. Katrā sētā bija jaušamas savas sāpes, daudziem karā bija kritis brālis, dēls vai vīrs, bet kolhozi atņēmuši visu iedzīvi. „Divas kaimiņu tantes līdz savai pēdējai dzīves stundiņai gāja uz ceļa skatīties, vai dēls nenāk mājās,” atceras Ģertrūde.
Pilnu rakstu lasiet 21. septembra numurā.
