Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2018. gada 10. decembris
Pirmdiena
Guna, Judīte
+1.5 °C
apmācies

Namdaris no Karpatiem aicina neatlaidīgi strādāt

Nikolajs Simecs pie sava darba mikroautobusa // Foto: Aleksandrs Rube

Latvijā, tāpat kā visur Eiropā, aizvien vairāk jūtams meistaru deficīts, kuri prot strādāt ar koku un citiem materiāliem, izgatavojot no tiem dažādas lietas. Bieži vien, lai kompensētu šo trūkumu, Eiropas Savienības valstis aicina viesstrādniekus no Polijas, Baltijas valstīm un Ukrainas. Taču ukraiņu namdara Nikolaja (Mikolas) Simeca, kurš dzīvo Daugavpilī, stāsts ir pavisam citāds.

Nikolajs atbrauca uz Daugavpili laikā, kad ekonomiskā krīze bija sasniegusi maksimumu. Šeit viņš  uzsāka dievnama restaurāciju, kļuva par daudzbērnu tēvu un pakāpeniski attīstīja savu biznesu, -- tāds ir Nikolaja dzīves periods no 2009. gada līdz šodienai. Ja nebūtu bijis kāds laimīgs gadījums, viņš nezina, kurp viņu aizvestu liktenis un jau iedzimtā vēlēšanās strādāt ar koku.

Ukraina—Čehija—Latvija

Mikola Simecs piedzima pašos Ukrainas rietumos -- Ļvovas apgabala Turkas rajonā. Šeit, dabas parku ieskautajos gleznainajos Karpatos, sākas daudzas kalnu upes. Vietējie ļaudis raduši visu izgatavot pašu rokām, turklāt viņiem tieksme pēc skaistā. Taču, tā kā ekonomiskais stāvoklis ir visai bēdīgs, daudzi jaunieši, sasniedzot 18 gadu vecumu, uzreiz dodas uz ārzemēm. Arī Nikolajs nebija izņēmums un, sasniedzis pilngadību, aizbrauca uz Čehiju.

Tolaik viņam jau bija darba pieredze, par ko Nikolajs daudzējādā ziņā ir pateicīgs savam vectēvam, -- izcilam galdniekam un stingram skolotājam. Vēlme strādāt ar koku radās ļoti agri, un ārzemēs Nikolajs nekādas īpašas grūtības neizjuta. Čehijā viņš strādāja galvenokārt Rožnovā pie Radhoštjas, kas atrodas valsts austrumos. Jāpiebilst, ka savulaik šī pilsēta bija visā Eiropā populārs SPA kūrorts. Nikolajs jau gatavojās palikt Čehijā, bet, sākoties 2008. gada krīzei, firmai, kurā viņš strādāja, radās grūtības, un darbiniekus palaida atvaļinājumā agrāk, nekā bija plānots.

Nikolajs savā stihijā // Foto: wood-stairs.lv

Pirms tam Nikolajs brauca ciemos uz mājām tikai reizi gadā – parasti pareizticīgo Ziemassvētkos (ticīgā ģimenē tie ir galvenie svētki). Savukārt togad ierastais ciemošanās cikls nojuka, un viņš nokļuva mājās daudz agrāk. Tieši šis apstāklis arī saveda Nikolaju kopā ar viņa nākamo sievu. Stacijā Mikola un viņa brālis ieraudzīja divas salstošas meitenes, viena no viņām bija Oksana, kura kopš bērnības dzīvo Daugavpilī. Kā izrādījās, Oksanas vecāki dzimuši Karpatos. Jaunieši ļoti ātri sadraudzējās un sākumā pārcēlās uz Čehiju, taču Oksanai tur nepatika, un viņa pierunāja Nikolaju pārcelties uz Daugavpili.

Pārcelšanās lielās migrācijas laikā

Nikolajs atceras, ka tūlīt pēc ierašanās Latvijā (2009. gads) viņš sajuta, ka sabiedrībā valda spriedze. Turklāt pirmais, ko viņš ievēroja, bija daudzās BMW markas automašīnas un liels patoss, ārišķība  attiecībās citam ar citu.

„Godīgi sakot, mani tas ļoti pārsteidza,” saka N. Simecs, „Čehijā neko tādu nebiju ievērojis. Tur visi, tostarp arī priekšnieki, uzvedas daudz vienkāršāk. Nav manāma nievājoša attieksme vai vēlme demonstrēt savu statusu. Turklāt Daugavpils ir neliela pilsēta. Tas bija ļoti spēcīgs kontrasts.”

Ekonomikas lejupslīdes apstākļos jaunajai ģimenei sākumā klājās gana smagi. Oksanas tēvs bija mācītājs Pētera un Pāvila pareizticīgo dievnamā Vecajā Forštatē. Tobrīd baznīcas būvdarbi bija apstājušies, un Nikolajs varēja likt lietā savas prasmes, lai palīdzētu draudzei. Tādējādi dievnama atjaunošana kļuva par visas ģimenes rūpi. Ar laiku cilvēki ievēroja, cik prasmīgi strādā Nikolajs, un sāka piedāvāt dažādus darbus. Pateicoties „bezdrāts telefonam”, situācija mainījās, un pēc kāda laika N. Simecs nolēma izveidot savu daudzprofila kokapstrādes uzņēmumu.

Pētera un Pāvila pareizticīgo dievnams atjaunošana daudzējādā ziņā saistīta ar Nikolaja darbu // Foto: Vladimirs Tkačenkovs

Nikolajs atceras, ka tolaik visur bija dzirdamas frāzes „Šeit nav, ko darīt”, „Viss pagalam” vai „Šī valsts ir nekam nederīga”. Taču viņš neuzskata, ka sūkstīšanās Latvijā ir „nacionālais sporta veids”, kā dažkārt šeit mēdz jokot. Nikolajs uzskata, ka galvenais ir pareiza attieksme, spēja neatlaidīgi  strādāt, kā arī savstarpēja cieņa sabiedrībā, arī iedzīvotāju un viesstrādnieku attiecībās. „Es ļoti vēlos parādīt pretēju piemēru tiem cilvēkiem, kuriem tas viss nav svarīgs un kurus interesē tikai nauda,” uzsver meistars.

Ģimenē, kurā aug seši bērni, runā ukraiņu valodā. Lai gan Daugavpils pārsvarā ir krievvalodīga pilsēta, komunikācijas deficītu dzimtajā valodā neviens neizjūt. Vienlaikus periodiski jāpraktizējas latviešu valodas lietošanā. Tagad, kad bērni sākuši iet skolā, vecāku palīdzība nepieciešama vēl biežāk.

„Mūsu bērni atrodas tādā kā trilingvālā stāvoklī,” saka tētis, „mājās – ukraiņu valoda, ārā – krievu, bet skolā – latviešu valoda. Nav aiz kalniem arī angļu valoda. Pašlaik viņiem nav viegli, bet tāds nu šis mācību posms ir. Palīdzot bērniem sagatavot mājas darbus, jābruņojas ar pacietību.”

Sapnis par savu firmu

Pašlaik Mikola cenšas izveidot stabilu koka būvkonstrukciju un galdniecības izstrādājumu ražošanas uzņēmumu. Viņam tas vienlaikus ir gan ieguldījums bērnu, gan sabiedrības nākotnē. Pagājušajā gadā liels solis šajā virzienā bija Nikolaja dalība valsts un Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai projektā, pateicoties kuram firma „Wood Stairs” iegādājās astoņas jaunas kokapstrādes iekārtas. Nikolajs cer, ka drīzumā viņa četru cilvēku brigāde kļūs lielāka, kā arī viņš varēs radīt darba vietas cilvēkiem ar invaliditāti. Palīdzība trūkumcietējiem viņam bija un ir svarīgs iekšējais motīvs.

N. Simeca uzņēmuma ražo kāpnes

Dārza un dzīvojamo telpu mēbeles, durvis, kāpnes, baznīcas priekšmeti, karkasa pirtis, lapenes un daudz kas cits – tas viss top, liekot lietā savulaik Čehijā iegūto pieredzi. Nikolajam palīdz arī Daugavpils biznesa inkubators, kur viņš saņem dažādu lietišķu informāciju un no kura cer saņemt grantu uzņēmuma paplašināšanai. Taču vienlaikus Nikolajs ir spiests konstatēt, ka apstākļi biznesa attīstīšanai jaunajiem uzņēmējiem Latvijā ir tālu no ideāla. Nepieciešami elastīgāki likumi mazajām un vidējām firmām, vairāk iespēju biznesa uzsākšanai, jo īpaši tad, ka uzņēmējs vēlas strādāt eksportam. Nikolaja uzņēmuma ārējais mērķtirgus ir Norvēģija un Īrija.

Mikola uzskata, ka liela vietējā mēroga problēma ir kokapstrādes meistaru trūkums darba tirgū. Viņš ir novērojis, ka Latvijas jaunatne vēlas ātrāk sevi parādīt, nevis izdarīt kaut ko reālu. Nikolajs periodiski mēģina pieņemt darbā jauniešus, taču vairumam no viņiem trūkst cītības. Turklāt daudzi jaunieši nezin kāpēc ir pārliecināti, ka kļūt par veiksmīgu uzņēmēju vai labu darbinieku var tāpat vien, nepieliekot nekādas pūles. Šādi darbinieki bieži pozicionē sevi kā profesionāļi, taču patiesībā tā ir tukša lielība. Nikolajs uzskata, ka jaunajai paaudzei jākļūst vienkāršākai. Vienkāršība palīdz adaptēties un ātri iemācīties.

Daži fakti

  • Ukraiņi ir lielākā viesstrādnieku grupa Latvijā, taču Nikolajs nav novērojis, ka viņa tautieši masveidā ierastos Baltijas valstīs
  • Nikolaja hobijs ir motocikli – tie viņam patīk jau kopš agras jaunības. Taču pirmajā vietā ir bērnu audzināšana
  • Nikolajs uzskata, ka labākais veids migrācijas apturēšanai ir cilvēki, kuri rāda labu piemēru, strādājot ģimenes, sabiedrības labā, kā arī jāuzsver, cik vērtīga cilvēku īpašība ir darba mīlestība