“Meklēju krāsu kontrastus,” tā, ar māksliniekiem netipisku konkrētību, par savu gleznošanas stilu teic Jānis Plivda, šī gada Jāzepa Pīgožņa balvas ieguvējs. Neviļus par 2018. gada labāko ainavu atzītajā gleznā autoram izdevies atspoguļot arī cita veida kontrastus.
Gleznai, kas izkonkurēja 263 darbus, dots nosaukums „Gaiļmuiža”. Lai gan ekspresīvais krāsu salikums nepretendē uz precīzu vietas atspoguļojumu, Gaiļmuiža ir reāls ciems Riebiņu novada Rušonas pagastā. “Divas reizes nedēļā braucu no Preiļiem uz Rēzekni, sanāk braukt cauri Gaiļmuižai,” Jānis Plivda ir arī skolotājs un šo ceļu mēro, lai pasniegtu gleznošanu Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolā. Gleznā saskatāmas trīs ēkas, pašā Gaiļmuižā gan izceļas viena. Mājā, kas kādreiz celta muižkungiem, 85 gadus pastāvējusi skola, bet mūsdienās mūra celtni apdzīvo pensionāri, tur izveidots sociālās aprūpes centrs. Jāatzīst, ka ēka spējusi pielāgoties dažādām kontrastainām laikmetu prasībām.
Konkrētu prasību īstenošanai jākalpo arī mājai, ko Preiļu nomalē ceļ pats Jānis Plivda. „Pirms desmit gadiem ielējām pamatus. Būvējām lielu, jo gribu iekārtot šeit darbnīcu, arī bērniem vajag plašas istabas,” Jānis ir tētis diviem pirmskolas vecuma puikām -- Artūram un Viesturam. Mākslinieka talantu pagaidām vecāki viņos vēl nesteidzas atklāt, bet Jānis stāsta, ka dēlu straujajam otas lidojumam grūti izsekot. „Pirmo reizi aizgriezos – lapas jau pilnībā aizkrāsotas. Otro reizi aizgriezos – jau sākuši apgleznot viens otru,” skaidro tētis.
Jānis audzis septiņu bērnu ģimenē. Jaunākais, iespējams, tāpēc māte arī neko daudz pastarītim neiebilda, kad viņš jau pusaudža gados paziņoja, ka vēlas mācīties zīmēt un vēlāk -- studēt mākslu. Atmiņā palicis gadījums, kad skolas ekskursijā kādā muzejā pamanījis gleznu un sapratis, ka kādu dienu arī pats vēlas tā gleznot. Tā nu pēc pamatizglītības dokumenta iegūšanas Preiļos devies uz Rēzeknes mākslas koledžu. Vēlāk pāris gadus pastudējis Rīgā, pēc tam devies peļņā uz ārzemēm. Pēc tam atsākt gleznot bija sevišķi grūti, kā saka Jānis – pirmie darbi pēc pārtraukuma iznāca stīvi, trūka brīvības. Arī šobrīd ar gleznošanu un mākslas pasniegšanu vien nepietiek, tāpēc, lai pabeigtu mājas celtniecību un audzinātu bērnus, nākas piestrādāt celtniecībā. Tomēr Jānis nenožēlo, ka apguvis mākslinieka arodu, un sasniegtais to apliecina.
Jāzepa Pīgožņa balvai Latvijas ainavu glezniecībā Jānis Plivda savus darbus pieteicis visus četrus gadus, kopš konkurss tiek rīkots. Ne reizi iepriekš nav pat izdevies iekļūt labāko pretendentu vidū. Šogad martā, kad Rīgas Svētā Pētera baznīcā paziņoti nominanti un Jānis ar „Gaiļmuižu” bijis to vidū, šķitis, ka sasniegts daudz. Ik gadu mākslinieks piedalās plenēros gan Latgalē, gan Lietuvā, labākās gleznas demonstrē personālizstādēs, piedalās citos konkursos, bet pēc plašas atpazīstamības nav tiecies. “Protams, ir arī lieli mērķi un sapņi par izstādēm Rīgā, arī ārpus Latvijas, bet izvēlos palikt, dzīvot un strādāt šeit. Patīk man tie Preiļu pakalni,” secina mākslinieks.
Šovasar Preiļu pils parkā viņš organizēja gleznošanas meistardarbnīcas, īstenojot projektu, ko pavasarī pieteica mazo un vidējo uzņēmēju atbalsta konkursam Preiļu novadā. Atsaucība gan bijusi neliela, bet, tā kā bija labs laiks, izdevās organizēt sešas nodarbības. „Daudzi zvanīja un prasīja – vai tiešām var nākt arī bez iepriekšējām zināšanām gleznošanā. Skaidroju, ka var, bet cilvēki laikam tik un tā kautrējas,” stāsta Jānis Plivda. Arī viņam joprojām ir darbi, ko negribas rādīt nevienam, pat ne savam pirmajam kritiķim -- sievai Irēnai. Interesenti arī tas, ka “Gaiļmuiža” viņai sākumā nemaz nav patikusi, tāpēc Jāzepa Pīgožņa balvas konkursam pieteicis divas, savu un sievas favorītu. Patiesībā šo gleznu viņš plānojis pieteikt Gada ainavas konkursam, bet nav paspējis – nepaspējusi nožūt eļļas krāsa.
Šī gada nogalē Jānis Plivda atzīmēs 40 gadu jubileju. Vēl līdz tam jāpabeidz šī gada plenēros tapušie darbi. “Jāceļ māja, jāaudzina bērni un jāglezno,” prāto Jānis. Personālizstādē, kas Preiļu Vēstures un lietišķās mākslas muzejā bija skatāma augustā, bija apkopotas 29 labākās šogad tapušās gleznas. Tikpat ražīgi jāturpina strādāt arī turpmāk. Mākslinieks ir pārliecināts, ka, jo vairāk strādās, jo prasmīgāks būs katrs otas triepiens.
