Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2018. gada 13. decembris
Ceturtdiena
Lūcija, Veldze

Romāns „Skolotāji” – dzejnieka debija prozā

Egita Terēze Jonāne

Ar Andra Akmentiņa tikšanos ar lasītājiem 28. septembrī sākās Latgales centrālās bibliotēkas un Valsts Kultūrkapitāla fonda projekta „Dialogs. Rakstnieki Daugavpilī” 4. cēliens.

Literāts, dzejnieks un dziesminieks ar humoru atklāja lasītājiem, kāpēc viņš, kurš pirms tam rakstījis tikai dzeju un dziesmas, uzrakstīja romānu „Skolotāji” sērijā „Mēs. Latvija, XX gadsimts”.

Pie vainas esot cits autors, kurš nav varējis savu darbu uzrakstīt laikus, tāpēc rakstniece Gundega Repše piezvanīja Andrim. „Viņa zināja, ka varu uzrakstīt darbu viena gada laikā, lai gan esmu dzejnieks, nevis prozaiķis. Tā ir grāmata par profesiju, nevis par dzimtu. Esmu raudājis un smējies līdzi saviem varoņiem. Tas ir stāsts par nomaļiem laukiem. Es biju atradis bēniņos ap 1000 vēstules no 50. gadiem, kas stāsta, kā lauku jaunieši -- mani vecāki, viņu brāļi un māsas -- brauca studēt uz Rīgu. Grāmatā var lasīt „rozīnītes”, kuras biju sakrājis citam romānam par kapusvētkiem,” stāsta autors. Stāstos iekļauts arī viņa mātes, kura ir skolotāja, stāstītais. „Tā kā es nespēju pieturēties pie viena sižeta, izvēlējos 15 tēmas un pētīju, kā tās attīstīsies romāna tapšanas gaitā. Man ir prieks, ka cilvēki nāk klāt un saka, ka mans romāns stāsta par viņu skolotāju,” uzsvēra Andris.

Papētot laukus, A. Akmentiņš secina, ka paaudze, kura aprakstīta romānā, aizsteidzās uz pilsētu, jo tā bija modes lieta, un skolu, kurā bija jāmācās arī Andrim, aizvēra jau 1974. gadā. Viņš uzsvēra, ka nav pareizi vainot ES par tukšiem laukiem, jo lauku iztukšošanās problēma ir radusies krietni senāk.  Tāpat autors atzina, ka tā laika paaudze izgājusi cauru daudzām grūtībām, tomēr bija saglabājusi humora izjūtu un vienmēr lepni turēja muguru taisnu.

Rakstot romānu, atklājies daudz melu, piemēram, par bezmaksas izglītību padomju laikos. A. Akmentiņš aplēsis, ka, saskaitot kopā naudu par internātu un kopgaldu, darbu kartupeļu laukā, sapratis, kā vecāki „situšies”, lai bērni pabeigtu skolu. Savukārt skolotājiem viena mēneša alga gadā palika arodbiedrībai, un tā labos laikos deva malku, bet dziļos laukos, par kuriem stāsta autors grāmatā, -- nedeva. Tāpēc skolotāju toreiz aizveduši uz mežu, parādījuši, kurā gabalā drīkst gāzt kokus. Turpat pie skolas atradās kūtis, un skolotāji sastādīja grafiku, kurš govis vedīs ganībās garajā starpbrīdī. Autors skumīgi pauda: „Tie ir notikumi vienas paaudzes ietvaros. Ir pagājuši nieka 50 gadi, taču mēs ļoti ātri aizmirsām šīs lietas.”

Pateicoties emocionālajiem mirkļiem, kurus viņš pārdzīvojis, iztaujādams māti romāna tapšanas laikā, A. Akmentiņam dzima atziņa, ka vecu „učuku” var droši vest uz mežu -- lapsa viņu neēdīs, jo momentā skolotājs sāks mācīt, kā ir pareizi ēdams.

Atvadoties A. Akmentiņš iebilda apgalvojumam, ka Daugavpils ir province: „Daugavpils ir ļoti nozīmīgs centrs. Esmu bijis Daugavpilī daudzreiz tajā gadā, kad atvēra „Depo”, jo veidoju veikala reklāmu.” Viņš arī atgādināja, ka literatūra ir iespēja izdomāt lēnākas domas, un atskaņoja vienu savu dziesmu ģitāras pavadījumā.

Komentāri

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.