Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2018. gada 18. decembris
Otrdiena
Klinta, Kristaps, Kristers, Kristofers, Krists

Faimja Turlaja Latvijā integrējas ar tatāru toleranci RU

Faimja Turlaja pie savas meitas zīmējumiem // Foto: Dinija Jemeļjanova

Atstāt dzimteni, ģimeni, draugus un pārcelties uz svešu zemi vairāk nekā divtūkstoš kilometru attālumā – 21. gadsimta Latvijā šāda pieredze daudzus vairs nepārsteidz. Šoreiz gan runa ir nevis par latvieti, kas dodas peļņā vai izaugsmes meklējumos uz Rietumeiropu, bet gan tatārieti, kas pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados atstāja mājas Sibīrijā un kopā ar vīru latgalieti un trim bērniem atjauno Latgales kultūrvēstures pieminekli – Arendoles muižu un kaļ plānus, kā saliedēt tatārus Latvijā un aiz tās robežām.

Šogad Faimja Turlaja uzvarēja Latvijas Televīzijas šovā „Īstās Latvijas saimnieces”.

Valodu prasmes

Sārtas ģerānijas pie loga – šādu skatu Arendoles muižā var atrast gan dzīvē, gan kādā ierāmētā fotogrāfijā. Faimja Turlaja stāsta, ka šīs puķes audzēšanai telpās ir populāras gan Latvijā, gan Sibīrijā. Konkrētajā fotogrāfijā būtisks gan ir nevis ģerāniju puķupods un kaķis priekšplānā, bet baltās kupenas fonā aiz loga. Tās Faimjai Turlajai atgādina par dzimtajām mājām.

Vācu baronu muižu Latgalē atjauno tatāriete no Sibīrijas

Latvijā viņa nonāca tūlīt pēc augstskolas absolvēšanas Novosibirskā. “Uz šejieni atbraucu pilnīgi viena, visi mani radi, klases biedri, draugi palika Sibīrijā. Sadzīviski tas nebija viegls solis, nekāda morālā atbalsta, nebija, uz ko paļauties,” atceras F. Turlaja, vērtējot, ka līdz ar to viss, ko Latvijā varējusi sasniegt, bijis atkarīgs no pašas uzcītības. Piemēram, latviešu valodu viņa apguvusi apmēram gada laikā. “Kad atgriezos darbā pēc pirmā bērna kopšanas atvaļinājuma, jau varēju brīvi sarunāties,” tatāriete skaidro, ka palīdzējusi vīra apņēmība runāt ar dzīvesbiedri tikai latviski, kā arī vārdnīcas.

Šī nebija pirmā reize, kad diezgan īsā laika periodā nācies iemācīties jaunu valodu. “Ģimenē uzaugām, runājot tikai tatāru valodā,” Faimja stāsta, ka, uzsākot skolas gaitas, nācās apgūt krievu valodu, „tolaik gan neviens īpaši par to neuztraucās un nedomāja, vai tas varētu būt traumējoši.” Mūsdienās tatāru valodai ir oficiālās valodas statuss Tatarstānas Republikā Krievijā, bet, lai gan tajā runā apmēram septiņi miljoni tatāru pasaulē, tā tiek uzskatīta par potenciāli apdraudētu valodu. Piemēram, kopš 2017. gada Tatārijā skolēniem tā vairs nav jāapgūst obligāti.

Faimju Turlaju gan vairāk uztrauc tas, vai tatāru valodas prasmes tiek nodotas nākamajām paaudzēm diasporās, tai skaitā Latvijas tatāru kopienās. Piemēram, saviem trim bērniem savu dzimto valodu viņa ir iemācījusi, taču kopumā tā nav izplatīta prakse Latvijā dzīvojošajās jauktajās ģimenēs. Salīdzinoši nesen viņa uzzinājusi, ka tatāru kopienai Ignalinā šajā ziņā ir veiksmīgāka pieredze. Vērtējot, ka no tā varētu mācīties, viņa ieplānojusi tuvākajā laikā sarīkot pasākumu Arendoles muižā, uz kuru aicinās Ignalinas un triju Latvijas tatāru biedrību pārstāvjus.

Lojāli Latvijai

Pirmās tatāru biedrības dibinātas jau Atmodas laika noslēgumā, bet Faimja Turlaja vienā no tām iesaistījās krietni vēlāk, kad pašas bērni jau bija izauguši. Šobrīd viņa biedrībā iniciē un vada projektus, kā rezultātā sagatavoti dažādi izdevumi par tatāru kultūru. Viens no tiem saistīts ar kulināriju – apkopotas Latvijas tatāru ģimenēs saglabājušās tradicionālās receptes. “Arī manas meitas ļoti labi gatavo, to var dēvēt par tatāru tradīciju. Austrumu tautu sievietēm tas ir raksturīgi – labi gatavot ēst,” tatāriete stāsta, ka viņas ģimenē īpaši iecienīts esot zoss pīrāgs. Viņas pieeja projektu īstenošanā esot nevis koncentrēties uz gala iznākumu, bet to izstrādes procesā iesaistīt pēc iespējas vairāk cilvēku. Turklāt rezultātam jābūt saistošam gan tatāriem, gan citu tautību Latvijas iedzīvotājiem. Tiek iesaistīti arī biedru bērni, mazbērni, piemēram, lai ilustrētu tatāru pasaku grāmatu.

Latvijā darbojas trīs tatāru biedrības, viena no tām -- arī Daugavpilī, taču, tā kā F. Turlaja vēl pirms pieciem gadiem dzīvoja Pierīgā, ciešāki kontakti viņai izveidojušies ar Latvijas tatāru biedrību Rīgā. Kā šīs organizācijas pārstāve viņa apmeklējusi Vispasaules tatāru kongresu Kazaņā, kur secinājusi, ka Latvijas tatāru aktivitāte ir uzteicami augstā līmenī. Kā nekā apkopota arī Latvijā dzīvojošas tatārietes dzeja, izdots tatāru pasaku krājums, regulāri tiek rīkoti dažādi pasākumi. “Stāstot par to, mēs popularizējam Latviju kā tolerantu sabiedrību,” uzsver F. Turlaja , „esam lojāli šai valstij un novērtējam ieguldījumu mazākumtautību integrācijā.”

Saimniekot muižā

Vislojālākā F. Turlaja gan ir pret saviem bērniem. Kad vīrs Arvīds pirms gandrīz 20 gadiem pārņēma Arendoles muižu, viņa uzreiz nesekoja dzīvesbiedram līdzi uz Latgali. „Kad viņš uzsāka šīs muižas atjaunošanu, jaunākā meita vēl negāja pat pirmajā klasē,” tāpēc, jūtoties atbildīga par bērnu izglītību un labklājību, F. Turlaja izlēma palikt Pierīgā un uz Arendoli pārcēlās tikai pirms pieciem gadiem, kad jaunākā meita bija sasniegusi pilngadību. Iespējams tas veicinājis to, ka bērniem radusies ciešāka saite ar māti. „Vīrs reiz jautāja dēlam, kas viņš ir -- tatārs vai latvietis, un dēls man par pārsteigumu atbildēja, ka ir tatārs. Savukārt meita kādā intervijā ir teikusi, ka jūtas kā latviete, bet ar tatāru tautības “nokrāsu”,” stāsta F. Turlaja. Atsaucoties uz Cilvēktiesību hartu, viņa uzsver, ka katram cilvēkam ir tiesības pašindentificēties, ģimene to nevar noteikt.

Tagad bērni ir izauguši, priecē arī četri mazbērni, tāpēc vairāk laika var atvēlēt darbam biedrībā un muižas atjaunošanai. Tā kā Pierīgā F. Turlaja nodarbojās ar biznesu ēdināšanas jomā, līdzīgs uzņēmums nodibināts arī šeit -- SIA “ASH-SU Arendole”. Ash-su tulkojumā no tatāru valodas nozīmē ‘ēdiens’, taču saimniece skaidro -- tas nenozīmē, ka Arendoles viesi var pasūtīt tikai tradicionālu tatāru maltīti: “Tā ir mana virtuve -- ne latgaliešu, ne tatāru, ne latviešu, ne krievu – mana.” Tāpat esot ar muižas iekārtojumu, protams, abi ar vīru rūpīgi pēta, lai radītu pēc iespējas autentiskāku vidi, bet tas, kur un kādu galdautu uzklāt vai puķupodu nolikt, ir saimnieku interpretācija.

Muižas atjaunošana Turlaju ģimenei nav biznesa projekts. Gandarījums esot, saņemot pozitīvas mākslinieku un arhitektu atsauksmes, kas šeit viesojas visai bieži. Kā nekā, viesmīlība, tāpat kā augsta tolerance un disciplinētība, esot tatāriem raksturīga, savu mentalitāti raksturo Arendoles saimniece. Viņas dzīves pieredze liecina, ka integrācija, tāpat kā etniskās identitātes meklējumi, ir fenomens, kuram nav iespējams noteikt laika rāmi – tas var būt gan vienā acumirklī pieņemts lēmums, gan bezgalīgs process.

Uzziņai

  • Latvijā dzīvo apmēram 3000 tatāru
  • Pasaulē mīt apmēram 10 miljoni tatāru. Krievijā tatāri ir lielākā minoritāte

 

Komentāri

15.10.2018 22:33
Inga
Ēdinot ekskursijas grupas , ir jāpiedomā par porciju lielumu , trauku kvalitāti ! Ja ēdina par 7 eiro porcija vienam cilv, jābūt kvalitātei ! Biju labākās domās par šo saimnieci !

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.