Berta Vingre ir kā liela atmiņu vācelīte, ļoti vajadzīgs cilvēks, bez viņas nevar labi sadziedāt ne baznīcā, ne bērēs, tā par viņu teic līksnieši.
„Redzi, man te tāds štoks (spieķis), lai varu pieturēties, jo dažreiz dikti reibst galva. Nedod Dievs slimot, tad netiec ne uz baznīcu, ne arī uz bērēm. Ja jau Dievs devis balsi, jākalpo,” saka Berta.
Psalmus zina no galvas
Viņa daudzreiz atkārto, ka jūtas laimīga, dzīvojot kopā ar mazdēlu Arti un viņa sieviņu Madaru, kuri pārbraukuši no pilsētas. Māja izremontēta, silta, cits citu lutina ar sarunu, kā pagājusi diena, čalo Berta un balsī jūtama laimes noskaņa.
Kad piezvana Līksnas katoļu draudzes prāvests vai piederīgie, Berta nekad neatsaka un dodas uz bēru māju vai kapsētu dziedāt psalmus ar citām līksnietēm.
Berta pirmos garīgos dziedājumus dzirdēja bērnībā, aizejot uz bērēm līdzi mammai. Toreiz šos dziedājumus vadījusi Līksnas baznīcas kora dalībniece Moņca Teneisa. „Viņai bija skaista balss un pareizs dziedājums, bet es mācījos no viņas. Manu muzikālo dzirdi bija attīstījusi mana vecmamma, kura zināja no galvas visas baznīcas dziesmas,” atminas Berta.
Pēc tam, jau ejot Līksnas baznīcā, viņa pievienojās lielai psalmu dziedātājai Monikai Deidulei un citām sievām. Viņa zina no galvas gandrīz visus psalmus, lūgšanas, vienīgi pēc slimības dažreiz atšķir grāmatu kā garantu, ka nepiemirsīs vārdus.
Berta saka, ka ticību ir pārmantojusi no vecākiem. Pat padomju laikos skrējusi kolhoza darbos jau divos naktī, lai paspētu uz Ziemassvētku vai Lieldienu Svēto Misi. Toreiz priesteris Rožukroņa un citu lūgšanu dziedājumus bija sadalījis pa sādžām, turklāt bija jāierodas konkrētam sievu un vīru skaitam. Berta dzied pēc dzirdes, jo nepazīst notis. Jāiestarpina, ka dažus gadus Līksnas dievnamā par ērģelnieku strādāja Bertas mazdēls Dainis.
Berta dziedāja arī kolhoza „Dzimtene” korī, kuru vadīja diriģente Terēzija Broka, un viņas vadībā līksnieši piedalījušies arī 1955. gada dziesmusvētkos.
„Cik Dievs dos, tik dziedāšu gan baznīcas solos, gan bērēs. Mums jāpalīdz mirušajiem, bet mirušie palīdz mums. Ar lūgšanu un dziesmu ceļš uz mūžību ir īsāks. Žēl, ka nenāk jaunie. Kurš dziedās, kad nebūs mūsu, veco. Varbūt skolās varētu stāstīt, ka Latgalē ir bēru dziedājumi un ka tie ir svarīgi visiem, jo mēs visi dodamies pretī mūžībai,” saka Berta.
Pilnu rakstu lasiet 12. oktobra numurā.
