„Pie pāvesta jābrauc ar pasi, bet testamentu var atstāt mājās,” pēdējā dievkalpojumā Vīgantu Sv. Antona Romas katoļu lūgšanu namā pirms pāvesta Franciska vizītes jokodamies atgādināja Višķu katoļu draudzes prāvests Andrejs Aglonietis. Bijušajā ciema kultūras namā uz Svēto Misi pēdējos gados ierodas vien pāris katoļticīgie, tomēr gan priesteris, gan ticīgie apņēmušies to turpināt uzturēt.
Vīgantu lūgšanu namu izveidoja tagadējā prāvesta priekštecis, priesteris Antons Aglonietis divtūkstošo gadu sākumā, ēku atpērkot no pašvaldības. Līdzīga pieredze jau bijusi kaimiņos – kultūras namu par baznīcu vietējie bija pārveidojuši Pelēču pagasta Ārdavā. To, kādā stāvoklī atradās kultūras nams, atceras Pēteris Vaikulis: „Iekštelpas bija izdemolētas, zāles vidū bija milzīga ūdens peļķe. Vispirms bija jāsāk ar jumta remontu.” Tālāk lūgšanu namam nepieciešamo sarūpēja prāvests, gleznas, altāris ziedoti no Rīgas, Vācijas. Sākumā finansiāli palīdzējis arī „Latgales bekons”.
Tagad, vairāk nekā pēc desmit gadiem, lūgšanu nama pastāvēšana vairāk atkarīga nevis no tā, kā kaut kur rast līdzekļus, lai to uzturētu, bet pirmkārt, vai būs vēl ticīgie, kas to apmeklē. Prāvests Andrejs Aglonietis Vīgantu lūgšanu namā kalpo jau astoņus gadus un atzīst, ka uz Sv. Misi, kas notiek katru otro piektdienu, vairāk par septiņiem, astoņiem ticīgajiem parasti neierodas. „Pagaidām vismaz reizi divās nedēļās šeit deg svecīte, tas ir pozitīvi,” prāvests uzsver, ka pat tad, ja sanākušie ir saskaitāmi uz vienas rokas pirkstiem, priesterim savs pienākums pret katoļticīgajiem jāpilda.
Prāvests spriež, ka šajā pusē nemaz neesot daudz katoļu baznīcu, un atgādina, ka agrāk latgalieši, kas nevarēja tikt uz baznīcu, lūdzās kaut vai pie krusta ceļa malā. Taču šajā apkārtnē sarūk ne tikai katoļu, bet iedzīvotāju skaits kopumā.
„Šī visu laiku bijusi tāda kā pelēkā zona, Ambeļu draudzē un Aizkalnē maz cilvēku. Dzirdēju, ka pašvaldība plāno sakārtot ceļu uz šejieni, varbūt tas palīdzēs noturēt cilvēkus,” stāsta Andrejs Aglonietis. Līdz lūgšanu nama izveidei vietējie esot braukuši uz Višķiem vai Aizkalni. Šobrīd Aizkalnē dievkalpojumi notiek tikpat reti kā šeit un cilvēku ir tikpat, ja ne mazāk, kaut gan tur dievnams nav vis ķieģeļu ēka, bet īsta mūra baznīca, kuras pamati likti jau 1815. gadā. Lieldienu rītos vai Ziemassvētku vakaros gan Sv. Mises šeit netiek celebrētas.
„Esmu no vietējiem dzirdējis: „Uz kultūras namu kā baznīcu neiešu,”” stāsta Pēteris Vaikulis. Lepnība gan zūdot, kad kāds jāapbērē – kultūras nama plašais foajē pārbūvēts, piemērojot to bēru ceremoniju vajadzībām. Bēres šeit notiek trīs līdz četras reizes gadā, tad gan telpas esot piepildītas.
Interesanti, ka tās pašas saimnieces, kas agrāk uzraudzīja kultūras namu, glabājušas lūgšanu nama atslēgas. Regīna Galaška gan šobrīd meklē savu pēcteci, jo cienījamais vecums neļauj pildīt saimnieces pienākumus. Viņa, tāpat kā iepriekšējā saimniece, izlēmusi pārcelties uz Daugavpili. Darāmie darbi gan paliek -- agrāk iepretī galvenajām durvīm bija uzstādīts koka krusts, bet vējš to nogāzis, tāpēc par to, ka ēkā atrodas katoļu lūgšanu nams, liecina vien divas baltas statujas pie ieejas un liels krusts uz jumtiņa virs durvīm. Saimniece stāsta, ka vajadzētu uzstādīt norādi.
Pēteris ir pārliecināts, ka ciemā un tā apkārtnē dzīvo daudz katoļu, bet viņi kļuvuši neaktīvi. Regīna uzsver, ka ir vietējie, kas uzskata to teju vai par savu pienākumu – apmeklēt Sv. Misi tieši šeit.
