„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 29. marts
Piektdiena
Agija, Aldonis
+8.8 °C
apmācies

Guntis Berelis provocē lasītājus domāt

Guntis Berelis // Foto: Egita Terēze Jonāne

Jaunais romāns „Vārdiem nebija vietas”, kas iznācis sērijā „Mēs. Latvija, XX gadsimts” un atspoguļo Latviju pirms un pēc Pirmā pasaules kara, ir viena vienīga provokācija likt lasītājiem domāt. Tādu atzīšanos grāmatas autors Guntis Berelis pauda 18. oktobrī Latgales Centrālajā bibliotēkā, uzrunādams Daugavpils skolēnus, skolotājus un bibliotekārus.

Viņš atzinās, ka, saņemot Gundegas Repšes tālruņa zvanu par iesaistīšanos pieminētajā romānu  sērijā, piecu minūšu laikā izdomājis, ko rakstīs. „Laiks, par kuru rakstu, ir 1913.--1915. gads. Esmu papētījis, ka tas vēsturniekiem ir „baltais plankums”. Pateicoties vienam Ventspils muzeja vēsturniekam, noskatījos Rīgas kinomuzejā pirmo mākslas filmu, kas uzņemta Latvijā, -- Ventspilī un Rīgā 1914. gadā un stāsta par ebreju dramatisko likteni cariskajā Krievijā. Es mēģināju šo filmēšanas procesu aprakstīt jeb, pareizāk būtu teikt, izdomāt un aprakstīt, kā tā filma tapusi,” teica G. Berelis. 

Tāpat viņu ļoti iespaidojušas pirms aptuveni 15 gadiem Zviedrijā dzirdētās latviešu dzejnieka un fotogrāfa Friča Dziesmas atmiņas, kā Pirmajā pasaules karā no Kurzemes aizbēga vai tika izdzīti 700 000 cilvēku. „Sirmgalvis savos 97 gados atcerējās labību laukus, mājas, kur durvis bija aizsietas ar kaņepāju striķīšiem, un absolūto tuksnesi, jo nebija cilvēku. Viņa atmiņas noderēja romānam,” teica rakstnieks.

Romāna galvenais varonis Rūdolfs Tušs bija izlēmis, ka, līdzīgi kā mēmajā kino, klusēs un sapratīsies tikai ar zīmēm. Tomēr viņa radītājs Guntis Berelis neieteica satikties ar Tušu, jo viņš ir slepkava, izvarotājs, vārdu sakot -- ļaunuma iemiesojums. Lasītāji uzreiz jautāja, vai rakstnieku aizrauj galvenā varoņa ļaunuma izpausmes. „Kāds tur var būt kaifs. Rakstu par Tuša baisajām izdarībām 1905. gada revolūcijas un Pirmā pasaules kara laikā, jo man riebjas jebkura veida vardarbība. Tā nav viņa griba. Viņš tāds ir. Tiklīdz tās sociālās bremzes ir nost, viņš var nerēķināties ar likumu un cilvēkiem. To ar racionālu prātu nevar izskaidrot. Varbūt tāds cilvēks staigā pa ielu vai dzīvo mums kaimiņos. Varmācība pasaulē bija, ir un paliks. Bet nevar nerakstīt par to. Romānā ir daudz brīvas telpas lasītājam, lai viņš domā,” uzsvēra rakstnieks.

Todien notika arī G. Bereļa saruna ar Daugavpils dizaina un mākslas skolas Saules skola jauniešiem, un, kā teica rakstnieks, skolēni viņa stāstīto uzklausīja ar lielu interesi.

Viņš uzdeva retorisku jautājumu, kāpēc pastāv literatūra, un pats arī atbildēja: „Divu iemeslu dēļ. Cilvēki grib rakstīt par mīlestību un nāvi. Tās ir divas svarīgākās lietas cilvēka dzīvē. Taču reti kuram ļoti retās reizēs tas izdodas, tāpēc viņi saņem Nobela prēmijas utt. Parastie šedevri top neapzinātā veidā. Nevar taisīt mākslu apzināti.”

Guntis Berelis viesojās Daugavpilī Latgales Centrālās bibliotēkas un valsts Kultūrkapitāla fonda projekta „Dialogs. Rakstnieki Daugavpilī” ietvaros.