Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2018. gada 18. novembris
Svētdiena
Aleksandrs, Brīve, Doloresa
+1.5 °C
apmācies

Moreno ģimenes pieredze – vieglāk remigrēt bērnam, nevis mātei

Ģimenes arhīvs // Dinija Jemeļjanova

Anna Moreno ar dēlu Deividu Latvijā dzīvo kopš pagājuša gada aprīļa, pirms tam 11 gadi pavadīti Īrijā. Vārdu „remigrants” gan var attiecināt uz vienu no viņiem, jo Deivids piedzima Īrijā. „Pat nezinu, ko viņš tagad uzskata par dzimteni, kas būs viņa bērnības zeme…” prāto Anna. Moreno ģimenes pieredze liecina, ka tieši dēlam, nevis Annai, kas Latvijā nodzīvojusi lielāko mūža daļu, jaunā dzīves posma uzsākšana šeit bijusi vieglāka.

Ir sestdienas rīts, un Anna laiku sarunai ir atradusi īsi pēc jogas nodarbībām Ilūkstes Bērnu un jauniešu centrā. Deividam šajā laikā ir futbola nodarbības Ilūkstes stadionā, brīvību un neatkarību viens no otra Latvijā izbauda gan mamma, gan dēls. “Dzīvojam pilsētas centrā – viss nepieciešamais tepat netālu. Man atliek vien viņu no rīta pamodināt, tad katrs dodamies savās gaitās,” Anna stāsta, ka Īrijā bērnu līdz pusaudžu vecumam vienu atstāt mājās pēc skolas ir aizliegts. Tas nozīmē, ka vecākam jābūt gatavam savu atvasi pēc mācību stundām, kas nereti ir jau vienos dienā, sagaidīt pašam, vai jāalgo auklīte. Latvijā par to nav jāuztraucas.

Peļņā uz ārzemēm, līdzi ņemot divus vecākos dēlus, Anna devās īsi pirms finanšu krīzes, tomēr atgriešanos Latvijā vairāk motivējusi nevis situācija valstī, bet ģimenē. Ilūkstē dzīvo Annas vecāki, brālis ar ģimeni, draugi, paziņas un, svarīgākais, arī vecākie dēli pēc koledžas absolvēšanas Īrijā paši atgriezās Latvijā. Viens no viņiem tagad dienē Latvijas armijā, otrs studē Rīgas Tehniskajā universitātē. Iespējams, tuvākajā nākotnē no Īrijas dzimtenē atgriezīsies arī Annas māsa ar ģimeni, kas šobrīd vēro Annas pieredzi, lai lemtu, vai pieņemt lēmumu atgriezties.

Bezmaksas izglītības iespējas

Anna uzsver, ka būtiskākās priekšrocības, kas saistītas ar pārcelšanos, skar nevis ar viņu pašu, bet gan jaunāko dēlu. Mēnesi pēc atgriešanās Deivids sāka apmeklēt futbola treniņus kopā ar vienaudžiem, tāpēc jau vasarā ieguva draugus un apguva latviešu valodas pamatus. „Sākumā prasīju treneriem – cik būs jāmaksā?” Annu pārsteiguši, ka, atšķirībā no Īrijas, futbola treniņi šeit ir bezmaksas. Arī Deivids pēc pirmajām sacensībām atbrauca sajūsmināts – mammai nav jāuzraucas par to, vai viņš būs paēdis, kā nokļūs mājās. Sporta skolas audzēkņi reizi nedēļā var bez maksas apmeklēt baseinu, Deivids apmeklē arī hip-hopa nodarbības.

Deividam (otra rinda, pirmais no labas puses) ļoti patīk futbols

Skolas gaitu uzsākšana neesot sagādājusi problēmas, mammai īpašs prieks esot, ka, pateicoties skolotājiem, Deivids ātri un veiksmīgi iemācījies latviešu valodu. Tā kā skola Īrijā sākas jau no četru gadu vecuma, Deivids divus gadu mācījās tur, bet zināšanu trūkuma vai tieši pretēji - to pārpilnību - citos mācību priekšmetos salīdzinājumā ar vietējiem bērniem neesot. Vienam no Annas vecākajiem dēliem ar Īrijas koledžas izglītību gan uzreiz nav izdevies iestāties augstskolā, bet pēc attiecīgo eksāmenu nokārtošanas viņš to paveica.

Neesi deklarējies – dzīvokļa nebūs

Moreno ģimenes atgriešanās liecina, ka atgriežoties galvenais ir līdzcilvēku, Latvijā palikušo tuvinieku atbalsts. “Sākumā jutos pazudusi. Risinot sadzīviskus jautājumus, piemēram, pie kā vērsties, lai veiktu remontu, svarīgākā atbalsta persona Annai ar Deividu, tāpat kā pirms pāris gadiem viņas vecākajiem dēliem, bija vecmamma. Tā kā viņai ir māja, pirmos mēnešus pēc atgriešanās varēja neuztraukties par dzīvesvietu.

Kad Anna sāka meklēt dzīvokli, abiem ar dēlu nācā saskarties ar grūtībām jeb birokrātiskajiem šķēršļiem. Ilūkstē Anna dzīvo kopš piecu gadu vecuma, protams, ar izņēmumu – pēdējie 11 gadi Īrijā. Jāatzīmē gan, ka deklarējusies viņa tur bija tikai trīs pēdējos gadus pirms atgriešanās. „Gāju uz novada domi, prasīju palīdzību, bet man atbildēja, ka nebiju šeit deklarējusies, tāpēc man nevar piešķirt pašvaldības dzīvokli Ilūkstē vēl vismaz gadu.” Arī piemērotu īres dzīvokli Ilūkstē nav izdevies atrast, tāpēc nācās uzņemties kredītsaistības, lai iegādātos īpašumu.

Skolotājam jāzina valsts valoda

Anna novērtē, ka Deividam latviešu valodas apgūšana nav radījusi problēmas. Viņai pašai gan ir pretēja pieredze – tā kā 11 gadu laikā Īrijā to nenācās lietot, valodas prasmes zudušas. „Vajadzētu tikai atkārtot, nav jau jāapgūst no jauna, bet pagaidām iespēju, kur un kā, nav. Būtu gatava apmeklēt kursus, bet vismaz pagaidām neesmu tādus atradusi,” stāsta Anna. Tūlīt pēc atgriešanās viņa sākusi strādāt par pārdevēju, kur pāris sarunvalodas frāzes atcerējusies, bet ar to neesot pieticis, lai atgrieztos skolotājas darbā. „Pēc izglītības esmu angļu valodas skolotāja, tāpēc cerēju atgriezties skolā, bet man atbildēja, ka šo gadu laikā esmu zaudējusi kvalifikāciju,” stāsta Anna. Vēlāk paveicies – izdevies atrast darbu privātuzņēmumā, kas organizē angļu valodas kursus. „Mācu gan pārsvarā krievvalodīgos, kas nozīmē, ka latviešu valodu ikdienā nav kur atkārtot.” Tāpat nedaudz māc raizes par to, vai izdosies nopelnīt pensiju, jo šobrīd atalgojumu saņem autoratlīdzībās, kas nozīmē – nav sociālo garantiju.

“Esmu optimiste un ticu, ka viss būs labi, tomēr pieredze, ka nemaz tik ļoti mūs te negaidīja, paliek,” Anna stāsta, ka nācies atbildēt uz vietējo, ilūkstiešu un daugavpiliešu, jautājumiem: kāpēc vispār atgriezties? Tāpat kā diasporai Īrijā par dzīvi Latvijā, tāpat arī Latvijas iedzīvotājiem ir milzum daudz greizu stereotipu par dzīvi ārzemēs. „Galvenais, ko iesaku abām pusēm, – nevajag šķirt ģimenes. Ja brauc – tad visi kopā,” uzsver Anna, atgādinot, ka tāpēc arī atgriezusies – lai būtu kopā ar ģimeni.

Komentāri

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.