Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2018. gada 18. novembris
Svētdiena
Aleksandrs, Brīve, Doloresa
+1.5 °C
apmācies

Daugavpils pievadķēžu rūpnīca gadsimtu mijā

Aleksandrs Rube

Septembrī avīzes „Latgales Laiks” redakcijā vērsās AS „Ditton pievadķēžu rūpnīca” valdes loceklis Georgijs Sorokins, kurš vēlējās pakomentēt mūsu pastāvīgo rubriku „Tas notika Latgalē”. Viņš norādīja, ka informācija par 1998. gada defoltu Krievijā un situāciju, kāda tolaik bija izveidojusies pievadķēžu rūpnīcā, nav precīza.

Lai gan pašlaik visi raduši atskatīties uz 2008.—2009. gada ekonomisko krīzi, pirms divdesmit gadiem postpadomju teritorijā bija izveidojusies tikpat sarežģīta situācija. Tā kā rubļa kurss strauji kritās, daudzi uzņēmumi, kuri eksportēja produkciju, bija spiesti apturēt produkcijas nosūtīšanu. Daugavpilī tas skāra Lokomotīvju remonta rūpnīcu, gaļas kombinātu, pievadķēžu rūpnīcu un daudzus citus uzņēmumus. Taču G. Sorokins paskaidroja, ka toreiz nepareizu Uzņēmumu reģistra datu dēļ plašsaziņas līdzekļi saņēma daļēji nepatiesu informāciju, itin kā rūpnīca pilnībā pārtraukusi produkcijas piegādi austrumu tirgum. Viņaprāt, pašlaik par šāda līmeņa reģiona ražotnēm raksta pārāk maz, tāpēc ir jāatjauno vēsturiskais taisnīgums.

No 1992. līdz 2001. gadam Georgijs Sorokins bija akciju sabiedrības valdes priekšsēdētājs un ļoti labi zina par visām tās veiksmēm un likstām. G. Sorokins atceras, ka pievadķēžu rūpnīca veiksmīgi apguva tirgus ekonomikas principus un 60% eksportējamās produkcijas sūtīja uz Krieviju (Volgas autorūpnīcu) un NVS valstīm. Norēķini tika veikti rubļos, viens ķēžu komplekts maksāja 30 rubļus (5 dolārus). Taču 1998. gada augustā 1 dolārs jau maksāja 30 rubļus. Ar Volgas autorūpnīcu tika panākta vienošanās, ka piegādes īslaicīgi tiks apturētas. Savukārt pēc astoņām dienām tika parakstīts jauns līguma pielikums – eksporta cena Daugavpils uzņēmumam atgriezās agrākajā pozīcijā. Tādējādi piegādes aizkavējās tikai dažas dienas. Arī ar citiem klientiem attiecības nebija mainījušās.

Deviņdesmitajos gados pievadķēžu rūpnīca strādāja ļoti sarežģītos apstākļos – ziemā gaisa temperatūra cehos un birojos nebija augstāka par +8 grādiem. Darba nedēļa pakāpeniski tika saīsināta līdz četrām, bet vēlāk – līdz trim darba dienām. Rūpnīcai nereti nācās strādāt nevis par naudu, bet barterī (instrumenti, tehnika, velosipēdi utt.). Pēc PSRS sabrukuma uzņēmumā bija 2500 darbinieki, viņu atlaišanā netika pārkāpta darba likumdošana – viss tika saskaņots ar arodbiedrību. Pirms privatizācijas 1996. gadā pievadķēžu rūpnīca nodeva pilsētas pašvaldības bilancē piecstāvu kopmītni, divus bērnudārzus, divas piecstāvu dzīvojamās mājas, ēdnīcu un ražošanas korpusu.

Krievijas defolta sekas rūpnīcai izdevās pārvarēt tikai 2000. gadā, kad tika sasniegts pirmskrīzes darba algu līmenis. Liels sasniegums bija inženierdienestu saglabāšana. G. Sorokins uzskata, ka pievadķēžu rūpnīcas stāvoklis, pārkāpjot XXI gadsimta slieksni, bija stabils. Jāatzīmē, ka uzņēmums savulaik bija Latvijas Olimpiskās komitejas, spīdveja kluba „Lokomotīve” sponsors, kā arī uzdāvināja pilsētai tramvaju. 2019. gadā pievadķēžu rūpnīca svinēs 70 gadu jubileju.

„Latgales Laika” nākamajos numuros lasiet par Daugavpils pievadķēžu rūpnīcas darbību pašlaik. Lasītājus gaida ekskluzīva ekskursija pa uzņēmumu.

Komentāri

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.