Vecsalienas pagasta Rudinišķu ciemā (Daugavpils novads) kādreiz bija aptuveni desmit viensētas, tagad palikušas tikai divas mājas. Pārējās stāv tukšas, bet par lielāko daļu būvju atgādina vien pamati. Taču tie, kuri vēl dzīvo šajā sādžiņā, ir laimīgi, un mainīt dzīvesvietu netaisās.
Pieradusi pie vientulības
Vēl pavisam nesen Rudinišķi, tāpat kā citas līdzīgas apdzīvotas vietas, plaukstošs ciema, kurā kūsāja dzīve. Pieaugušie strādāja kolhozā, pēc tam – paju sabiedrībā, līdz tā beidza pastāvēt, bērni gāja skolā, jaunieši gāja armijā un atgriezās atpakaļ, lai strādātu, šeit svinēja kāzas, vārdu sakot, ciemā ritēja pilnvērtīga dzīve. Taču pamazām tā kļuva aizvien rimtāka – vieni nomira, citi, jo īpaši jaunieši, devās uz Daugavpili, Rīgu vai ārzemēm.
Beigu beigās Rudinišķos palika tikai divas ģimenes – Tomko un Širokovi. Ņinai Tomko pieder piemājas saimniecība „Griķi”. Viņa kopā ar vīru šeit nodzīvoja gandrīz 25 gadus, bet pagājušajā gadā viņš aizgāja aizsaulē. Pirms tam Ņina strādāja par agronomi Krāslavas novadā, taču ģimenes apstākļu dēļ viņai nācās pamest agrāko darba vietu un doties uz svešu malu. „Domāju, ka tikai uz laiku, bet paliku šeit pavisam. Toreizējais priekšsēdētājs piedāvāja slaucējas darbu, bet es atzinos, ka nevaru. Pēc tam strādāju iecirkņa priekšnieces amatā,” stāsta Ņina.
Kopā ar dzīvesbiedru Oļegu turēja sešas govis, sivēnmātes, citus mājdzīvniekus, apstrādāja 27 hektārus zemes. Taču, kad vīrs saslima, visas saimniecības rūpes gūlās uz Ņinas pleciem, bet ar laiku kļuva grūti ar visu tikt galā. Tā kā govju kopšana prasa daudz laika, spēku un veselības, viņa nolēma tās vairs neturēt, un tagad to necik nenožēlo.
Pašlaik Ņinas un viņas trīsdesmit trīs gadus vecā dēla Igora saimniecībā ir kaza, aitas un vistas, viņi to dēvē par „fermera minimumu”. „Dēls palīdz ļoti daudz, viņam patīk strādāt laukos. Igors strādā ar traktoru, lai gan šo darbu protu arī es. Mums viss ir labi, tikai vajadzētu Igoram atrast līgavu…” saka Ņina Tomko. Meita Svetlana ir precējusies un dzīvo atsevišķi, audzina divus bērnus.
Savā dzīvē Ņina pieredzējusi gan Rudinišķu uzplaukumu, gan panīkumu: „Agrāk Rudinišķos skanēja dziesmas, bija cilvēki, satikās, draudzējās. Visi bija kopā gan priekos, gan bēdās. Tagad šeit ir tukšums… Taču es mīlu Rudinišķus un negribu braukt projām no šejienes. Esmu pieradusi pie vientulības.”
Atgriezās dzimtenē
Tukšo viensētu „Švāģeri” gaidīja skumjš liktenis, taču no izlaupīšana vai iznīcības to izglāba Svetlana un Vladimirs Širokovi, kuri, sekojot savu radinieku padomam, 2011. gadā no Vecsalienas pagasta Lazdukalna pārcēlās uz Rudinišķiem un sāka šeit jaunu dzīvi. Kādreiz te dzīvoja Svetlanas vecāki, viņas daudzie radi, arī Svetlana piedzima Rudinišķos, -- tādējādi viņa atgriezās dzimtajā vietā.
Pilnu rakstu lasiet 2. novembra numurā
