Eglainiete Veronika Veselovska, tāpat kā Latvija, šogad svin jubileju, tikai sirmgalve joko, ka ir piecus gadus jaunāka un balle jau ir nosvinēta bērnu, mazbērnu un mazmazbērnu pulkā. „Atmiņas ir kā grāmata. Labi jau būtu, ja kāds varētu izplēst dažas lappuses no kara laika atmiņu grāmatas,” teic Veronika. Viņa saķemmē matus, uzkrāso lūpas, sakot, ka jāuzbur mazliet skaistuma.
Ebreju likteņstāstu turētāja
Sirmgalve stāsta, ka šis bijis ābolu gads, tāpēc griezusi un kaltējusi ābolus, jo tas esot labais vitamīns ziemai. Diena ātri aizsteidzas, kad viņai klēpī ierāpjas mazmazdēliņš, ko Veronika palīdz meitai auklēt. „Osītis ir mans draugs. Redzi, kāds liels strādnieks no manis, ja palīgā jāņem beņķis. Aizklibojam abi līdz virtuvei. Ar meitu padzeram rīta kafiju, un sākas mūsu kopīgās gaitas ar mazmazdēlu. Runājamies par to, ko redzam, dzirdam. Osītis man atnes rotaļlietas, un mēs spēlējamies. Viņš ir mīļš puika, saber plaukstās dažādus gardumus,” teic Veronika.
Veronika ir dzimusi Elernē. Tā kā vecākiem nebija savas mājas un zemes, viņi strādājuši pie saimniekiem, līdz beidzot atbraukuši uz Eglaini, kur dzīvoja viņas mammas māsa.
Sirmgalve atminas: „Mācījos Eglaines četru klašu skolā. Skolā pirmo gadu gāja grūti gan ar latviešu, gan vācu valodu, jo pirms pārcelšanās uz Eglaini dzīvojām tur, kur runāja lielākoties krievu valodā. Vācu valodas dēļ pirmajā klasē paliku uz otru gadu. Direktors Indāns un četri skolotāji bija labi, un mācīties kļuva vieglāk. Piekto klasi gan pabeidzu Šēderē. Tad atnācām uz jauno skolu, un mēs, 15 bērni, mācījāmies skolas bēniņos. Gribēju iet uz Ilūkstes vidusskolu, taču piedzima trīs māsas un brālis. Vecākiem nebija naudas skolas formai, apaviem, dzīvošanai. Tā sākās manas darba gaitas.”
Vispirms Veronika kļuva par aukli skolotājas dvīņiem Agrim un Modrim Gailīšiem. Jāiestarpina, ka Agris ir fizikas doktors, un viņš pirms dažiem gadiem bija apciemojis Veroniku. Atkalredzēšanās bija sirsnīga un atmiņu sarunām bagāta.
Kad skolotāja ar dvīņiem aizbrauca, Veronika sāka strādāt aptiekā, kur īpašnieki bija ebreji, inteliģenti un sirsnīgi cilvēki. Viņi iemācīja Veronikai piestā pagatavot zāļu pulverus, sabērt ar mazu mērkarotīti tos papīra „kabatiņās”.
„Atmiņas par ebrejiem ir gan priecīgas, gan sāpīgas. Vēl pirms vāciešu ienākšanas aptiekārs man uzdāvināja skaistas kurpītes. Taču man nebija lemts tās nēsāt,” teic Veronika. Viņa turpina tikai pēc pailga klusuma. Vācu policisti iegājuši aptiekā, paņemdami līdzi dažas varai labvēlīgi noskaņotas sievietes, un pēc brīža izgājuši jau ar mantām. Veronika ieraudzīja, ka sieviete bija uzvilkusi viņas kurpes. Meitene raudādama saukusi „manas kurpes, manas kurpes”, taču visi izlikušies kurli esam. Bet aptiekārs bija pakāries vecā šķūnī.
Kādā citā kara dienā Veronikas vecāki bija aizbraukuši uz Subates tirgu, bet meiteni atstājuši par aukli. Ciemā atnākušas aptiekāra meitas Bella un Golda, parunājušās. Negaidīti pagalmā ieskrējusi meiteņu mamma un aizelsusies stāstījusi, ka vajagot iet mājās, jo jāuzšuj uz muguras dzeltenas zvaigznes, citādi visus nošaus. Ebreju ģimene devās projām, paņemdamas Veroniku kā pavadoni. Sirmgalve stāsta: „Pagājos ar viņām kādu ceļa gabalu. Apsēdāmies upes krastā atpūsties. Teicu, ka tālāk gan neiešu, jo mani gaida mazās māsas un brālis. Atgriezos mājās. Bet Bellu un Goldu ar mammu un citus ebrejus trešajā dienā aizveda uz Ilūkstes mežu un nošāva.” Veronika norauš asaras, kas sariesušās gluži kā toreiz, uzzinot par ebreju slaktiņu.
Pilnu rakstu lasiet 2. novembra numurā.
