„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 28. marts
Ceturtdiena
Ginta, Gunda, Gunta
+10.5 °C
daļēji mākoņains

Flamenko ritmos Latvijā

Daugavpils flamenko studija labprāt uzstājas pilsētā un novadā // Foto: Jeļena Čursina

Daugavpilī jau astoņus gadus darbojas deju studija „Uno, dos, tres”. Tās dibinātāja ir aizrautīga dejotāja Sofija Baitina, kura labprāt māca flamenko visiem interesentiem.

Cīņa ar stereotipiem

Pastāv uzskats, ka flamenko ir tradicionāla spāņu deja, kura jādejo ar īpašu kaisli, vēlams melnā vai sarkanā kleitā un ar rozi matos. Sofija stāsta, ka visu laiku, kopš viņa dejo flamenko, nākas cīnīties ar stereotipiem saistībā ar šo deju. Pirmkārt, tiek uzskatīts, ka tā ir klasiska spāņu deja, lai gan flamenko ir ugunīgs dažādu tautu, kuras apmetušās uz dzīvi Spānijas dienvidos, deju tradīciju salikums. Tajā apvienots čigāniskais košums, ebreju deju elementi, afrikāņu ritmi un daudz kas cits. Tāpēc šī deja arī ir tik pārsteidzoši universāla. Flamenko var mācīties Spānijā, Latvijā un citās pasaules malās, bet, sapulcējušies kopā, dejotāji būs „uz viena viļņa” un dejos flamenko pilnīgi identiski.

Sofija Baitina

Otrs stereotips – spilgti sarkana kleita. Sofija smejot stāsta, kā sagādājusi vilšanos kādam režisoram, kuram videorullītim bija vajadzīga flamenko dejotāja klasiskā sarkanā kleitā, bet Sofijai tādas nebija. Vēl vairāk viņu pārsteidza tas, ka flamenko dejošanai Sofijai nebija arī sarkanu kurpju. Patiesībā flamenko ir vienkāršo ļaužu deja, savulaik tā bija pa pusei pagrīdniece un to dejoja jebkādā vienkāršā apģērbā. Sofija stāsta, ka dažos Spānijas reģionos flamenko dejo pat košās  katūna kleitās, kam virsū uzsiets priekšauts.

Deja visiem

Sofija uzskata, ka flamenko ir ļoti interesanta deja, un viņa veltī šai tēmai lielu uzmanību. „Pat dažas stundas ceļā no Rīgas uz Daugavpili man nav tukša laika pavadīšana,” stāsta Sofija, „es skatos flamenko videorullīšus, analizēju tos un, protams, mācos.”

Studija „Uno, dos, tres” darbojas Daugavpilī, bet pirms kāda laika Sofija pārcēlās uz Rīgu un tur atvēra filiāli. Tagad viņam dzīvo divās pilsētās un saka, ka studijai tas ir ļoti svarīgi – tā uzņem dejotgribētājus divās lielākajās Latvijas pilsētās. Nesen bija organizēta pat kopīga Rīgas un Daugavpils flamenko dejotāju uzstāšanās.

Ar Daugavpils domes granta palīdzību biedrība iegādājās plecu lakatus, kuru smagās zīda bārkstis padara deju vēl efektīgāku

Atbalstot flamenko dejas mākslu Latvijā, S. Baitina cīnās ar vēl vienu stereotipu – daudzi uzskata, ka „pa īstam” flamenko spēj dejot tikai spāņi. Sofija ir saskārusies ar situācijām, kad mācīties flamenko nāk spāņi, kuriem nav mazāko šīs dejas prasmju, kā arī viņi negūst īpašus panākumus tās apguvē. Dažkārt gadās (biežāk Sofija ar to saskaras postpadomju valstīs), kad flamenko dejo ideāli. Viņa uzskata, ka tas ir saistīts ar padomju laiku klasiskās dejas skolas spēcīgajām tradīcijām.

Pilnu rakstu lasiet 9. novembra numurā.

Pilnus rakstus varat lasīt, abonējot laikraksta e-versiju.