Vācu dzejnieks, žurnālists Heinrihs Heine reiz teicis: “Ikviens cilvēks ir pasaule, kas ar viņu piedzimst un mirst. Zem katras kapu plāksnes atdusas pasaules vēsture.” Šie kādreiz nejauši izlasītie vārdi ienāca prātā, šoruden iegriežoties vienā no interesantākajām vietām Daugavpilī – vecajos Garnizona kapos Mežciemā. Te patiesi glabājas milzu vēsture, kas, diemžēl, pamazām izzūd uz neatgriešanos.
Piemirstais mantojums
Rudens lapkritis ir grezna rota daudzām kapu kopiņām, kas sen vairs negaida atnākam piederīgos. Vissenākie apbedījumi te atrodas kopš 19. gadsimta vidus, kad Mežciemā izveidojās četru konfesiju kapsēta. Tās vidū atrodas viena no pilsētas sakrālajām pērlēm - 1897. gadā celtā Aleksandra Ņevska pareizticīgo koka baznīciņa, kuru vēl nesen gribēja pārcelt tuvāk pilsētas centram. Šobrīd tā nožogota mēmi noraugās apkārtējā postažā un gaida savu turpmāko likteni.
Netālu no dievnama atsevišķi atrodas Latvijas un Krievijas armijas karā kritušo kareivju kapi. Tos regulāri uzkopj pilsētas komunālais dienests. Taču kapos visapkārt dievnamam paveras bēdīga aina. Te mijas dažādu konfesiju un laikmetu apbedījumi, jaunākos uzkopj mirušo piederīgie, bet senākie grimst aizmirstībā. Roku pielikuši gan vandāļi, savas pēdas atstājis laika zobs. Daudzi vecie pieminekļi ir sašķiebušies, nogāzušies, salauzti, ieauguši krūmos, daudzas apbedījumu, laikam ritot, izzudušas pavisam. Taču vairumu šo pieminekļu var uzskatīt par 19.—20. gs sakrālo mantojumu, kas būtu jāsaglabā, jo tiem ir kultūrvēsturiska nozīme.
Garnizona kapos guldīti arī miera laikā mirušie Krievijas un Latvijas armijas virsnieki, garīdznieki un citi sabiedrībā ievērojami cilvēki. Savulaik Daugavpils Novadpētniecības un vēstures muzejs rīkoja ekspedīcijas, pētot apbedījumus. Kādā pareizticīgo izdevumā 2013. gadā publicēts bijušās muzeja speciālistes Ludmilas Žilvinskas raksts par senajiem apbedījumiem, lielākoties par pareizticīgo atdusas vietām. Kādas ekspedīcijas laikā muzeja darbiniekiem izdevies uziet Dvinskas sieviešu ģimnāzijas skolotāja garīdznieka Fjodora Rumjanceva kapakmeni, kuru klāja bieza sūnu kārta. Viņu boļševiki nošāvuši 1919. gadā. Šajos kapos atdusas arī Krievijas impērijas armijas ģenerālmajors, Daugavpils cietokšņa galvenais inženieris Nikolajs Hagelstroms (1812-1884), kuram 2006. gadā iesvētīts jauns piemineklis.
Par latviešu karavīriem un virsniekiem ziņas ir ļoti skopas. Daugavpils Universitātes asociētais profesors Henrihs Soms stāsta, ka topošie vēsturnieki esot mēģinājuši izpētīt datus par apbedītajiem latviešu karavīriem, taču nekas daudz nesanāca, jo trūkst ziņu. Vispazīstamākais esot slimnīcas kara ārsta - pārziņa apbedījums. „Bija ideja salīdzināt kritušo uzvārdus, kuri bija ierakstīti piemiņas plāksnē jezuītu baznīcā cietoksnī, taču arī te nekas prātīgs nesanāca,” saka H. Soms, „Latvijas armijas miera laikā mirušo karavīru apbedīšanas tradīcija vietējos kapos nav līdz galam noskaidrota. Mans tēvs kā tā laika karavīrs par to arī brīnījās. Vienus mirušos aizveda apbedīt mājās, citus apbedīja Daugavpils kapos. Varbūt vecāku lūgums, varbūt līdzekļu trūkums.”
Pilnu rakstu lasiet 9. novembra numurā.
